„Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.” Lūkas 16:8.
Rakstot šo grāmatu, atrodos ASV, un mani aizrauj divi pašreizējo notikumu aspekti. Nekad neesmu redzējis tik daudz politiskas pozēšanas un Bībeles citēšanas; un es nekad iepriekš neesmu redzējis tik klaju alkatības izrādīšanu.
Kādas veiksmīgas firmas vadošais darbinieks nostrādā trīs mēnešus un nolemj pamest darbu. Viņš aiziet no darba, kompensācijā saņemot 32 miljonus ASV dolāru. Citu uzņēmumu vadošie darbinieki, kas savos amatos atradušies, kad strauji kritušās akcijas, bez sirdsapziņas pārmetumiem pārceļas uz citiem laukiem — ņemot līdzi „zelta izpletni”. Nepaiet pat nedēļa, kad tiek atklātas aizvien jaunas finansiālas manipulācijas vai blēdības.
Esmu izcēlis turīgākos, tomēr alkatība ir vienādu iespēju vilinājums. Šķiet, ka visu gadagājumu cilvēki ir gluži vai apsēsti ar naudas iegūšanu. Tā ir bijis vienmēr, tomēr mūsdienās naudas grābšana sasniegusi vēl neredzētu zemāko punktu. Tādēļ arī Jēzus, kura klausītāju pulkā galvenokārt pulcējās parasti cilvēki, bieži runāja par naudu. Tas, kā mēs izturamies pret naudu, ir skaidrākais rādītājs, kas liecina par mūsu attieksmi pret Debesu valstību. Vai, citiem vārdiem sakot, tas, ko mēs darām ar naudu, liecina par žēlastības ietekmi (vai tās trūkumu) mūsu dzīvē.
Lūkas 16:1-9 aprakstīta sākotnēji mulsinoša līdzība. Kāda bagātnieka darbu vadītājs ir viltojis grāmatvedības datus. Uzņēmuma īpašnieks šo cilvēku atlaiž un lūdz veikt pilnīgu auditu. Tad atlaistais darbinieks izdomā citu veidu, kā nodrošināt savu nākotni: viņš sazinās ar vairākiem parādniekiem un izmaina viņu kontu stāvokli — viņiem par labu! Šis cilvēks tiem dara zināmu, ka tieši viņš ir par tiem parūpējies, lai tie savukārt parūpētos par viņu.
Bet ir kāds pārsteigums: turīgais vīrs blēdīgo menedžeri uzslavē. Kāpēc? Viņa spītības dēļ. Izklausās, ka pats bagātnieks būs izmantojis negodīgus uzņēmējdarbības paņēmienus — viens blēdis uzslavē otru!
Daudzas Jēzus līdzības sākas ar šādiem vārdiem „Debesu valstība ir kā...”, bet ne minētā līdzība. Ļaudis Dieva valstībā nav naudas kāri. Viņi ir dāsni devēji, jo Dievs viņiem ir dāsni devis.
Ir taisnība, ka cilvēks var būt ārēji reliģiozs, bet iekšēji alkatīgs. Tādi bija farizeji (Lūkas 16:14); arī mēs tādi varam kļūt. Mēs no alkatības tiksim atpestīti vienīgi tad, ja mūsu dzīves pārpludinās un vadīs žēlastība.
Autors Viljams Džonsons
