„Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie.” Mateja 19:30.
Žēlastība pasauli pavērš otrādi. Jēzus to mums atklāja savā dzīvē un mācībās. Viņš bija Debesu ķēniņš, bet kļuva par kalpu. Viņš valdīja pār Visumu, bet kļuva par nabadzīgu vīru, kuram nebija pat vietas, kur vakarā atpūsties. Viņš mira ļaunā nāvē — viņam tika izpildīts nāvessods kā noziedzniekam, bet nomirstot Viņš atguva pasauli.
Pirmie kļūst par pēdējiem, un pēdējie kļūst par pirmajiem. Jēzus bieži lietoja šo frāzi. Parasti Viņš to citēja līdzības sākumā vai noslēgumā. Dažreiz Viņš līdzību uzsāka, sacīdams: „Debesu valstība ir kā...”
Lai gan vienkāršos vārdos ietērptas un šķietami vienkāršas savās idejās, Viņa līdzības tomēr ir ļoti dziļas. Salīdziniet tās ar Ēzopa fabulām — jūs uzreiz pamanīsit atšķirību. Vai — vēl labāk — mēģiniet paši sacerēt kādu līdzību.
Jēzus līdzību galvenā doma ir žēlastība, un žēlastība ir radikāla. Žēlastība ir burtiski ārpus šīs pasaules — tā nāk no citas, labākas. Šīs līdzības nav par mūsu pasauli; tās ir par Debesu valstību. Un šajā valstībā pirmie ir pēdējie, un pēdējie ir pirmie.
Žēlastība maina cerību virzienu. Žēlastība maina apbalvojumu virzienu. Žēlastība maina prioritāšu secību. Žēlastība maina visu.
Kristietība pasaulē ir jau sen. Daudzi to uzskata par konservatīvu, rituāliem piesātinātu, paredzamu sistēmu. Sensenos laikos Jēzus dzīves un vēsts radikālisms pakāpeniski un nemanāmi kļuva par reliģisku formālismu.
Tas var notikt arī mūsu dzīvē. Ja runāju par savu gājumu ar Jēzu, es visvairāk satraucos, ka tas varētu ieslīgt paredzamā rutīnā. Jā, es katru dienu atlicināšu laiku Bībeles lasīšanai, bet gan tā, gan lūgšanas kļūs par rutīnu.
Vēlos, lai mana kā kristieša dzīve izstarotu žēlastības virzienmaiņu — mainītu rutīnu, mainītu paredzamo secību, mainītu to, ka es pieņemu Dieva dāvanas kā pašsaprotamas lietas.
Tagad sekos brīnums: Dievs to var paveikt. Žēlastība var noturēt mūs žēlastībā.
Kad apustuļi devās pasaulē sludināt, pretinieki viņus dēvēja par tiem, „kas visā pasaulē rada nemieru” (Ap. d. 17:6). Viņi tiešām radīja nemieru, pavēršot visu otrādi, jo viņiem bija tik spēcīga vēsts, kas to pašu spēj paveikt arī šodien.
(Autors: Viljams Džonsons)
