„Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam.” Mateja 20:10.
Lai no kāda viedokļa uz to raudzītos, Jēzus līdzība par vīnadārza strādniekiem ir visnotaļ dīvaina. Īpašnieka rīcība ir pretrunā ar mūsu pieredzi. Vēl būtiskāk ir tas, ka, virspusēji raugoties, šis notikums aizvaino mūsu taisnīguma izjūtu.
Vai atceraties šo stāstu? Šis vīrs jau agri no rīta sāk pieņemt cilvēkus darbā. Viņi vienojas par katra strādnieka dienas samaksu — tas ir viens denārijs (šīsdienas cenās tas būtu apmēram 50 dolāru). Pēc pāris stundām īpašnieks ieraudzīja vēl dažus vīrus. „Vai jūs vēlētos strādāt?” viņš tiem jautāja. Viņi atbildēja apstiprinoši, un arī šos ļaudis īpašnieks nosūtīja strādāt vīnadārzā.
Par atlīdzību nenotiek kaulēšanās — īpašnieks vienkārši pasaka: „Es jums došu, kas nākas” (Mat. 20:4), un tie ķeras pie darba. Tāpat viņš noslēdz līgumu ar cilvēkiem pusdienlaikā un pēcpusdienā. Tajā pašā dienā vēlāk, ap pulksten pieciem pēcpusdienā, īpašnieks ierauga vēl dažus vīrus stāvam bez darba. Neskatoties uz to, ka līdz darba dienas beigām palikusi viena stunda, viņš nolīgst arī šos cilvēkus.
Pagaidām pārsteigumu nav. Negaidīts pavērsiens stāstā notiek, kad darbinieki ir nolikuši darbarīkus un dienas beigās sastājas rindā, lai saņemtu algu. Pirmā dīvainā lieta: pirmie algu saņem tie, kuri nolīgti pēdējie. Tas ir tieši pretēji tam, ko viņi un arī mēs esam gaidījuši.
Otrkārt: cilvēki, kuri nolīgti dienas gaitā, par darbu saņem denāriju, pilnas dienas maksu!
Treškārt: tie, kas strādājuši kopš rīta, arī saņem denāriju. Tā ir samaksa, par kādu tie salīgti darbā, bet, redzot, ka arī visi pārējie saņem tādu pašu algu, viņiem tas šķiet netaisni. Viņi sāk kurnēt: „Tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.” (12. pants)
Mūsdienās šādu priekšnieku atrast neizdosies. Ja kāds tā rīkotos, tas noteikti būtu pretrunā ar darba likumu. Bet atcerieties, kā šī līdzība sākas:
„Jo Debesu valstība ir līdzīga...” (1. pants) un kā tā beidzas: „Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie.” (16. pants)
Žēlastība visu pavērš otrādi. Kad Jēzus mīlestība iekaro mūsu sirdis, mēs vairs nestrādājam atlīdzības dēļ. Mēs vienkārši Viņam uzticamies, ka Viņš dos to, „kas nākas”, un tā arī notiek. Viņa valstībā, neatkarīgi no tā, cik daudz mēs esam „strādājuši,” mēs visi saņemsim brīnišķīgo žēlastības „denāriju” — mūžīgo dzīvību, un vairs viens pret otru neizjutīsim greizsirdību, nesalīdzināsim sevi ar citiem un nesūdzēsimies.
Brīnišķīga līdzība! Žēlastības apgaismība!
Autors: Viljams Džonsons
