„Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” Romiešiem 8:26.
Sešpadsmitgadīgā Viktorija un astoņpadsmitgadīgais Orestess iepazinās kādā sarīkojumā Havanā, Kubā. Abi bija pārliecinātu Komunistiskās partijas biedru bērni. Divus gadus vēlāk viņi apprecējās. Orestess drīz tika aizsūtīts uz Padomju Savienību, lai divus gadus pavadītu militārās mācībās. Viktorija palika Kubā un studēja, lai kļūtu par zobārsti.
1980-tajos gados viņi kā ģimene devās uz Krieviju (tolaik viņiem bija piedzimuši divi bērni), kur Orestesam bija paredzēts iegūt augstāko lidotāja kvalifikāciju. Tā kā Krievijā nepieņēma Viktorijas Kubā izdoto zobārstes sertifikātu, viņa sāka strādāt kādā konservu fabrikā. Notika negadījums: uz viena no konveijeriem viņa ieplēsa lielu brūci rokā, un slimnīcā viņai sākās spēcīga alerģija pret kādu vakcīnu. Sievietei atrodoties pie nāves sliekšņa, vīrs viņai uzdeva jautājumu par tēmu, kuru nekad iepriekš šie ļaudis nebija skāruši.
„Vai tu tici Dievam, Vikij?”
„Jā,” viņa atbildēja.
„Tu to man nekad neesi teikusi!” Tovakar Orestess devās mājās un pirmo reizi mūžā lūdza Dievu: „Dievs, es Tev neticu, bet Viktorijai ir tiešām stipra ticība. Lūdzu palīdzi, lai viņa nenomirtu.”
Visnotaļ savāda lūgšana! Bet Dievs saprot; Viņš spēj lasīt sirdis. Svētais Gars aizpilda mūsu trūkumus, mūsu vietā kalpodams kā starpnieks „ar bezvārdu nopūtām” (Rom. 8:26).
Kungs uzklausīja šī ateista palīgā saucienu. Viktorija atveseļojās. Pēc šī notikuma Viktorijai un Orestesam nekas vairs nebija kā agrāk. Kad Padomju Savienībai pāršalca politiskā atklātība, Orestess sāka apmeklēt bibliotēkas un lasīt avīzes. Viņš uzzināja citu vēstures versiju un to, ka lielākā daļa skolā mācītā bijuši meli.
Vairāki nākamie gadi bija aizdomu, lielu briesmu un atšķirības sāpju caurvīti, dodoties piedzīvojumā, kas ir pārāk brīnišķīgs, lai to aprakstītu tikai ar dažiem vārdiem.
Glābšana no Debesīm
Orestess Lorenco bija atradis Dievu. Viņš kā pārliecināts ateists izmisumā bija saucis uz Dievu, lai, ja Dievs patiesi eksistētu, Viņš izglābtu tā mīļoto sievu Viktoriju, kura atradās uz nāves sliekšņa. Dievs šo lūgšanu uzklausīja un atbildēja — Viktorija atveseļojās. Un viņu dzīves izmainījās uz visiem laikiem.
Pēc dažiem gadiem Orestess, kurš tolaik bija Kubas gaisa spēku majors, izstrādāja bīstamu plānu. Kādu dienu viņš bez atļaujas no Santaklaras jūras karabāzes paņēma savu Krievijā ražoto MiG-23. Lidojot tikai 3,5 m virs ūdens, lai izvairītos no amerikāņu radariem, viņš, ierodoties bez iepriekšēja pieteikuma, pārbiedēja Floridas pavalsts Kīvestas jūras karabāzes darbiniekus. Sievu un bērnus viņš atstāja Kubā, jo neredzēja veidu, kā pagaidām viņus nogādāt ASV. Viņš arī saprata, ka var neizdzīvot, veicot šo bīstamo misiju, bet, ja neskarts nonāks ASV, noteikti atradīs veidu, kā viņus nogādāt pie sevis.
Viņam palīdzēja dažādas augsta ranga amatpersonas. Viņa labā vēstules sūtīja prezidents Džordžs Bušs, Mihails Gorbačovs, senatori, kongresmeņi. Tomēr Kubas varasiestādes atteicās no valsts izlaist, kā viņi uzskatīja, nodevēja ģimeni.
Paejot mēnešiem, Orestess krita izmisumā. Viņš nolēma šo jautājumu risināt paša spēkiem. Ar uzticamu draugu starpniecību nosūtītajās ziņās Orestess Viktorijai lika attiecīgajā dienā būt gatavai. „Uzvelc oranžu blūzi, lai tu būtu redzama, kad sāks krēsloties!” Tajā dienā pulksten 17:00 Orestess vecā, aizlienētā sešiem pasažieriem domātā lidmašīnā Cessna izlidoja no Kīvestas. Lidodams zemu pār Floridas krastiem, pēc 43 minūtēm viņš ieraudzīja Matanzasas tiltu. Tad pie kāda no ceļiem viņš ieraudzīja pavīdam kaut ko oranžu tieši tur, kur tam bija jābūt. Viņš nosēdināja lidmašīnu tieši uz ceļa, pārbiedējot kādu kravas automašīnas šoferi. Viktorija un bērni metās uz lidmašīnu, un jau pēc brīža tā sāka ripot.
Bet Orestesa ieskriešanās ceļš bija pārāk īss. Vēlāk viņš stāstīja: „Pacelties bija cilvēciski neiespējami.” Taču tieši tad, kad izbeidzās asfalts, lidmašīna pacēlās gaisā. Orestess atzina, ka to paveica Dievs, kuram viņš pirms pieciem gadiem vispār nebija ticējis.
Pirms divtūkstoš gadiem arī Debesu Pilots devās bīstamā glābšanas misijā. Neskatoties uz sīvām cīņām, Viņš uzvarēja. Un šī uzvara garantē, ka kādu dienu, drīz, Viņš atkal ieradīsies no Debesīm, paņems mūs no šīs zemes un aizvedīs uz mūsu mūžīgajām mājām.
„Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” Jāņa 14:3.
(Autors: Viljams Džonsons)
