„Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” Jāņa 8:36.
Šūpoles ir radītas meitenēm. Es to atskārtu tikai tad, kad mēs ar Noulīnu tikām svētīti ar mazbērniem. Pēc (kā mums šķita) mūžīgas gaidīšanas mēs tikām svētīti ar mazmeitiņu un nedaudz vēlāk kā dubultu svētību saņēmām otru. Un sākām kaut ko ievērot: meitenes skriešus metās pie jebkādām šūpolēm, ko ieraudzīja.
Patiesībā tas sākās agrāk, pirms viņas varēja skriet vai pat staigāt. Meitenēm ļoti patika, ka viņas ievieto zīdaiņiem domātajās šūpolēs, un šķita, ka šī patika ar katru reizi pieaug. Reizumis viņas šūpojās tik augstu, ka mana sirds bailēs sažņaudzās; dažreiz tās vienkārši lēnām šūpojās šurpu turpu.
Es aizdomājos: vai šī ir aina, kas vairāk nekā citas raksturo meitenes bērnības vieglumu un prieku — mati pland vējā, ne par ko nav jāuztraucas, vienkārši stundām ilgi var šūpoties, šūpoties?
Manuprāt, šī aina atspoguļo žēlastības būtību katra kristieša dzīvē. Jēzus mūs atbrīvo! Jēzus dāvā vieglumu, prieku par dzīvi kā Dieva bērnam.
Henrijs Deivids Toro rakstīja: „Lielākā daļa cilvēku aizvada savu dzīvi klusā izmisumā.” Viņi nekad nepiedzīvo žēlastības sniegto vieglumu. Grēks mūs nospiež. Grēks mūs verdzina. Bet Jēzus ir apsolījis: „Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. [..] Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:34 36)
Mūs nospiež pagātnes grēki — tas, ko esam vai neesam izdarījuši. Jēzus ir gatavs mūs no tā atbrīvot. Tagadnes grēki — sliktie ieradumi, nepatīkamā uzvedība, kuru šķietami neiespējami iznīdēt, — mūs velk pie zemes. Jēzus piedāvā savas piedošanas un jaunas dzīves brīvību. Mūsu bēdas — rūpes, kas mūs nomāc, neziņa, bažas — apslāpē mūsu enerģiju. Jēzus piedāvā prieku un vieglumu, kādu astoņgadīga meitene izjūt šūpolēs.
Viņš arī ir teicis: „Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (32. pants) Bet Viņš pats ir patiesība (Jāņa 14:6). Tas ir šis noslēpums: pazīt Jēzu. Katru dienu. Šodien.
(Autors: Viljams Džonsons)
