„Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības” Joēla 3:1.
Mani vienmēr ir interesējis, kādi ir cilvēka sapņi. Vai viņš sapņo par tāliem apvāršņiem un jaunām vietām, ko iekarot? Ticu, ka sapņi ir daļa no Dieva līdzības, kurā Viņš radīja mūsu pirmvecākus, un ka mēs savā iedragātajā stāvoklī joprojām to esam saglabājuši. Jo Dievs ir Debesu sapņotājs, kurš saskata neizsmeļamas iespējas. Mēs skatāmies pārāk tuvredzīgi, tāpēc liekam Viņam vilties.
Gadu gaitā esmu uzrunājis neskaitāmas jauniešu grupas. Kad sāku kalpošanu, mans pirmais amats bija vidusskolas kopmītņu komandants. Visvairāk man sagādā prieku uzrunāt jauniešus, un ir patīkami redzēt, ka jaunieši joprojām ar interesi ieklausās, lai gan vecuma starpības dēļ mani varētu ierindot „vectētiņu” kategorijā. Varbūt iemesls ir tas, ka es sevi redzu kā „sapņu dēstītāju”. Slavenais dzejnieks Roberts Frosts par pavasara iestāšanos rakstīja:
„Nāc ar lietu, tu, dienvidrietumvējš! Atved dziedātāju, atved ligzdas vijēju, iedēsti apraktajā ziedā jaunu sapni!”
Arī es to vēlos — apraktajā ziedā iedēstīt sapni. Kādus sapņus? Sapņus par izaugsmi. Sapņus par kalpošanu Dievam un cilvēcei. Sapņus veidot pasauli labāku.
Ieklausieties Elenas Vaitas padomos: „Vai jūs vēlaties iegūt izglītību, lai kļūtu pazīstami un ieņemtu augstu stāvokli pasaulē? Vai jums ir ieceres, kuras baidāties skaļi paust, ieceres, ka kādu dienu stāvēsit intelektuālās varenības smailē, ka būsit likumdevēju un konsultantu padomes loceklis un palīdzēsit veidot šīs valsts likumus? Nav nekā nosodāma, ja lolojat šādas cerības. Katrs no jums var atstāt savas pēdas. Jums nevajadzētu apmierināties ar nelieliem sasniegumiem. Mērķējiet augstu un visiem spēkiem centieties sasniegt savu cerību virsotnes!” [Messages to Young People, 36. lpp. oriģ.]
Žēlastība mūs atbrīvo, lai mēs varētu sapņot.
(Autors: Viljams Džonsons)
