29.7.10

Mūsu Tēvs

Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.” Mateja 6:9.

Viens no mūsu laikmeta skumjākajiem aspektiem ir tāds, ka daudziem jauniešiem vārds „tēvs” izraisa skumjas un sāpes. Kā gan bērni, kuri nekad nav pazinuši savu tēvu, kuri pat nezina, kas ir viņu tēvs (iespējams, ka viņu mātes pat to nezina), kuri ir cietuši no sava tēva fiziskās vai emocionālās vardarbības, varētu vārdu „tēvs” uztvert pozitīvā gaismā? Šodien tēviem nepieciešams atrast atbilstošo vietu gan mājās, gan sabiedrībā — ne tikai, lai izrādītu varu un autoritāti (kaut arī tās šodien trūkst), bet arī, lai atspoguļotu Debesu Tēva mīlestību. Bez cilvēciskiem piemēriem, lai cik nepilnīgi tie būtu, bērniem ir grūti mīlēt Dievu, kuru tie nevar redzēt.

Bībelē pravietots, ka šāda reforma notiks tieši pirms Jēzus atgriešanās. Šis pravietojums aprakstīts Vecās Derības noslēgumā: „Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Eliju, iekams nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” (Mal. 3:23, 24)

Daudzi nomākti bērni, tāpat kā nomākti pieaugušie, meklē kādu, kurš viņus mīlētu. Ja viņi nekad nav pazinuši savu tēvu, viņi dzīvo ar neatlaidīgu jautājumu: kāpēc? Kāpēc viņš nepalika kopā ar manu māti? Kāpēc viņš mani nekad neapciemo? Kāpēc viņš mūs pameta? Un līdz ar šiem jautājumiem rodas vissāpīgākais pašpārbaudes jautājums: ko es izdarīju, ka viņš nevēlējās palikt, nevēlējās mani mīlēt?

Mūsdienās ir tik daudz sāpošu siržu. Kā rast veidu, lai šīm sirdīm palīdzētu saprast, ka viņas mīl, ka viņas ir dārgas Debesu Tēvam! Kaut varētu viņām palīdzēt šo patiesību pieņemt: „Vecāku mīlestība, kas nodota no paaudzes paaudzē pa cilvēku siržu kanāliem, visi laipnības avoti, kas atvērušies cilvēku dvēselēs, salīdzinājumā ar mūžīgo, nebeidzamo Dieva mīlestību ir kā lietus lāses okeānā.” („Liecības draudzei”, 5. sēj., 740. lpp.)

Kāds ir mūsu Tēvs? Tāds pats kā Jēzus — pilns žēlastības un patiesības.

(Autors: Viljams Džonsons)