„Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tā kalpošana ir velta. Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” Jēkaba 1:26-27
Ja Jēkabs šo vēstuli rakstītu šodien, varbūt viņš to cilvēku sarakstam, par kuriem jārūpējas, pievienotu arī vientuļniekus, kas atrodas veco ļaužu aprūpes iestādēs.
Kāds draugs vēstulē no Austrālijas rakstīja: „Apmeklējot mammu un tēti pansionātā, ievēroju cilvēkus, kas nāk un baro pacientus, kuru smadzeņu darbības traucējumi vairs neļauj paēst pašiem. Es vēroju žēlastību darbībā.
Raugoties no malas varēja redzēt, ka tā nav sentimentāla labdarība, bet tie bija ļaudis, kas ziedoja savu brīvo laiku, lai regulāri ierastos un ar karoti pabarotu cilvēkus, kas paši to vairs nespēja. Brīvprātīgais, priecīgi smaidīdams, ienāca, piemēram, 18. istabā, iekārtoja iemītnieku ērtāk uz mīkstiem spilveniem, tad, prātam neaptverami ilgu laiku stāvēdams kājās, pacietīgi viņu baroja, vienlaikus uzturēdams vieglu sarunu par ikdienišķām lietām – šķietami pats ar sevi.
Liekas, ka vecākiem cilvēkiem garšas kārpiņas ir notrulinājušās, tādēļ tas, kas uz šķīvja izskatās tik vilinošs, viņiem garšo kā kartons. Viņi pat nespēj pienācīgi izbaudīt saldo ēdienu. Tomēr brīvprātīgā darbinieka žēlastība vienmēr ar kūsājošo prieku un bez vismazākās kurnēšanas tiek tālāk dāvāta 19. istabā.
Aizdomājos par cilvēkiem, kuriem šāds darbs ir ikdiena – par slimnīcu medicīnas māsām intensīvās terapijas, reanimācijas un bērnu nodaļās, kā arī vietās, kur cilvēki jābaro pret viņu gribu ar sistēmām. Aizdomājos arī par šo darbinieku izrādīto žēlastību, par kuru viņi gandrīz neko nesaņem pretī.
Laikam tieši tāda ir žēlastība. Sakot galda lūgšanu, pēdējā laikā bieži pieminu arī šos brīvprātīgos un profesionāļus un lūdzu, lai Kungs tiem dāvātu spēju saglabāt godīgumu un pacietību, kad viņi ar savu darbu izrāda žēlastību citiem.”
Es tam piekrītu. Žēlastība nenozīmē izmainīt pasauli. Žēlastība nozīmē atvieglot kāda cita cilvēka dzīvi. Žēlastība ir jauna dzīve, kas, reiz piedzīvota, kā avots plūst arī uz citiem.
Žēlastība ir stāsts par Jēzu, kurš bija žēlastības iemiesojums un kurš dzīvoja tieši tā, kā Jēkabs to aprakstījis.
(Autors: Viljams Džonsons)
