„Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.”” 1. Ķēniņu 19:4
Elija bija nobijies. Vēl pirms dažām dienām šķita, ka visa pasaule ir pie viņa kājām. Viņš vienatnē Karmela kalnā cīnījās par Jahvi, izaicinot Baala praviešus, lai tie pierāda, ka viņu dievs spēj raidīt uguni no debesīm. Elija sanākušā pūļa klātbūtnē pierādīja Dzīvā Dieva neaprakstāmo spēku. Bet šajā pūlī bija karaliskā ģimene, reliģiskie vadītāji, kā arī vienkāršā tauta. Tā bija brīnišķīga diena gan Jahvem, gan Elijam.
Tās noslēgumā varēja redzēt milzīgas uguns mēles. Kad Elija no sirds lūdza, lai neizturamo sausumu pārtrauktu lietus, debesis apmācās, pūta stiprs vējš, un sākās spēcīgas lietusgāzes. Elija, adrenalīna un enerģijas iekvēlināts, visu ceļu līdz Jezreēlai, skrēja pa priekšu ķēniņa Ahaba ratiem.
Viņš bija tik augstu, bet tagad – tik zemu. Atkal vienatnē, tikai šoreiz dienvidos, Beršebas tuksnesī. Baidoties par savu dzīvību, viņš bēga. Ahaba sieva Izebele, nikna, ka Karmela kalnā tika nogalināti viņas pravieši, nosūtīja Elijam ziņu ar draudiem, ka tā viņu nonāvēs. Un Elija? Cilvēks, kurš tik drošsirdīgi bija stāvējis Karmela kalnā, nu bēga.
Tagad viņš vēlējās mirt. Viņš lūdza nāvi. Viņš uzskatīja, ka viņa dzīve ir liela neveiksme.
Vai esat kādreiz jutušies līdzīgi Elijam? Protams. Viņa stāsts ir mūsu stāsts. Mēs, darīdami labos darbus, nogurstam un pazaudējam no skata perspektīvu. Mēs sākam koncentrēties uz sevi, uzskatot, ka tikai mēs veicam Dieva darbu, ka bez mums viss apstāsies, un zaudējam drosmi.
Dabas ritmā pacēlumiem seko kritumi. Kad jūtamies veiksmes „uzlādēti” un neapstādināmi, tad tikpat droši, kā dienai seko nakts, mūs turpinājumā gaida kritumi.
Viens no lieliskākajiem Elijas stāsta aspektiem ir tas, kā Kungs izrādīja savu žēlastību, kad Elija bija nobijies. Dievs pravieti nodrošināja ar pārtiku un palīdzēja viņam aizmigt. Tad Dievs pavēra viņam plašāku ainu – Elija nebija viens, viņš nebija neaizvietojams. Notikumus kontrolēja Dievs.
Tā joprojām ir.
Dievs šoreiz nepaklausīja viņa bailēs izteikto lūgšanu. Elija nenomira – ne toreiz, ne vēlāk!
(Autors: Viljams Džonsons)
