„Bet Rute atbildēja: „Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi.” Rutes 1:16,17.
Rutes grāmata ir kā dārgakmens. Tā iespiesta starp asinskārajiem Soģu grāmatas stāstiem un Samuēla, Saula un Dāvida sāgām, kas aprakstītas 1. Samuēla grāmatā. Rutes grāmata ir literārs un garīgs meistardarbs.
Pirmais mīlestības stāsts ir visai neparasts: jaunas sievietes dziļā mīlestība pret savu vīramāti. Bez vīra un dēliem palikusī, svešā zemē pamestā Naomija nolēma doties mājup. Vārds Naomija nozīmē patīkama, bet mājās viņa grasījās atgriezties kā Māra, kas nozīmē rūgtums. Viņai nebija, ko piedāvāt savām atraitnēs palikušajām vedeklām Rutei un Orpai – nedz pajumtes, nedz bagātību, nedz atkārtotu laulību iespējas. Naomija bija trūcīga un vientuļa.
„Atgiezieties pie savām ģimenēm,” viņa Orpai un Rutei novēlēja, un Orpa viņas padomam paklausīja. Tomēr Rute atteicās atstāt savu vīramāti – viņa Naomiju pārāk mīlēja , lai ļautu tai aiziet. Viņa bija apņēmusies Naomijai sekot, lai kur arī dzīve viņasaizvestu, pat nāvē.
Tā ir patiesa, šķīsta mīlestība; nesavtīga un uzticīga; mīlestība bez materiālās ieinteresētības; ļoti neparasta. Šāda mīlestība ir dzimusi Debesīs.
Arī otrajam mīlestības stāstam ir aizraujošs pavērsiens. Tajā iesaistīts vīrietis un sieviete. It kā nekas īpašs, izņemot to, ka abu izcelsme ir pilnīgi atšķirīga. Boāss ir daudz vecāks, turīgs, turklāt izraēlietis. Rute ir jauna, trūcīga moābiešu atraitne. Dažreiz pretpoli pievelkas. Šajā gadījumā tā noteikti notika.
Tomēr šajā stāstā ir kas vairāk. Boāss bija tuvs Naomijas bijušā vīra Ēlimleha radinieks, un, pamatojoties uz Mozus likumiem, viņam bija tiesības un atbildība atpirkt Ēlimeleha īpašumus un apprecēt bezbērnu atraitni (šajā gadījumā – Ruti). Boāss ne tikai mīlēja Ruti un kļuva par viņas vīru, bet arī par aizstāvi un glābēju.
Visbeidzot nonākam pie trešā mīlestības stāsta. Ebreju vārds, kas tulkots kā radinieks, darināts no saknes, kas nozīmē atpestīt. Ar savu nostāju un rīcību Boāss norādīja uz Jēzu, mūsu tuvāko radinieku, kurš mūs ir atpestījis. Mums nebija, ko piedāvāt – vienīgi mūsu lielās vajadzības. Tomēr Viņš mūs pieņēma savā patvērumā, lai mēs kopā ar Viņu varētu dzīvot mūžīgi.
(Autors: Viljams Džonsons)
