Līdz 20. gadsimta 50. gadiem beisbols bija gandrīz tikai un vienīgi amerikāņu sporta veids. To bieži vien sauca par “nacionālo spēli”. Tomēr pēc 2. Pasaules kara to sāka spēlēt arī citviet. Japānā un Korejā dislocētie amerikāņu karavīri iepazīstināja ar šo sporta veidu arī vietējos. Entuziasms pret beisbolu izplatījās arī Latīņamerikas valstīs un daļā Eiropas. Mūsdienās to spēlē daudzās valstīs visapkārt pasaulei.
Izvēlējos šajā “Monday Manna” rakstīt par beisbolu viena unikāla apstākļa, šķēršļa, kas attur daudzus spēlētājus no lielisku panākumu gūšanas, dēļ. Šis šķērslis ir bumbiņa, kas uzmesta tādā veidā, ka tā iegriežas tikai pēdējā brīdī. Sitēji, kuriem neizdodas apgūt prasmi atsist šo iegriezto bumbiņu, vai nu nesasniedz beisbolā augstāko profesionālo līmeni, vai arī, to sasnieguši, ātri pazūd.
Es nekad neesmu pavadījis daudz laika, spēlējot beisbolu, taču viens mans draugs, kurš ir spēlējis daudz, to izskaidroja šādi: “Tā iegriežas apmēram tajā brīdī, kad nonāk līdz bāzei, kur stāv sitējs. Lielākā daļa no sitējiem fokusē savu skatienu uz vietu, kur viņi domā, ka atsitīs bumbiņu, tā vietā, lai skatītos uz pašu bumbiņu.” Tā rezultātā viņi nevis trāpa pa beisbola bumbiņu, kā iecerēts, bet gan netrāpa vispār.
Pat ja jūs neesat nospēlējuši kaut vienu beisbola īningu, jūs esat ar šo problēmu saskāries citādi. Dzīve un darbs reizēm var uzmest mums tādas “grieztās bumbiņas” – pēkšņu, neparedzētu situācijas attīstību, kas pavērš mūsu plānus pretējā virzienā. Kāds svarīgs klients var izdomāt veikt darījumu ar kādu citu. Ilgi gaidīto paaugstinājumu var arī saņemt kāds cits. Pēkšņas ekonomiskās svārstības var ievērojami samazināt mūsu pārdošanas apmērus, tādējādi liekot jūsu uzņēmumam ķepuroties, lai vispār izdzīvotu. Jūsu boss var izlemt veikt nozīmīgas izmaiņas projektā, kura īstenošanā jūs esat pavadījis daudzas stundas un nedēļām ilgi ieguldījis savu spēku un enerģiju.
Līdzīgi var notikt arī mūsu personiskajās dzīvēs, piemēram, jums piezvana un informē par pēkšņiem ģimenes apstākļiem. Vai kāda dārga ierīce vai jūsu mašīna salūst, tādējādi radot jaunus izdevumus un robu jūsu budžetā. Vai kāds jums tuvs cilvēks tiek diagnosticēts ar nopietnu slimību.
Kļūst aktuāls jautājums: “Kā mēs uzņemsim šo „griezto bumbiņu”?” Pirmais impulss ir panika. Vai paslēpties, kamēr situācija norimst. Taču, kā mums rīkoties tā, lai mūsu rīcība būtu produktīva? Bībelē atrodamas vairākas pamācības par to, kā rīkoties ar šīm iegrieztajām bumbiņām, ko mums sviež dzīve. Šeit būs vien dažas no tām:
Jūs varbūt neesat gatavi, taču Kāds ir. Mēs nevaram zināt, kādas problēmas slēpjas aiz nākamā stūra vai kas mūs sagaida rītdien, taču Dievs gan zina. “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11)
Jums nevajag konfrontēt neparedzamo vienatnē. Dievs sola, ka tad, kad mēs konfrontējam tuvojošos nelaimi vai saskaramies ar neskaidrībām, tad mums nevajag baidīties. Viņš būs ar mums viscaur šai situācijai. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku.” (Jesajas 41:10)
Jūs varat atklāt, ka pēkšņā plānu maiņa ir svētība, nevis sodība. Kad labi pārdomāti plāni neizdodas kā cerēts, mēs varam dusmoties, izsamist un just milzīgu vilšanos. Taču bieži vien korekcijas plānos vai pilnīga izmaiņa var būt tieši tas, kas vajadzīgs. “Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.” (Salamana Pamācības 16:9)
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv.
