Tas bija pirms vairāk nekā diviem gadiem, taču es vēl joprojām ļoti labi atminos to dienu. Es biju ar savu draugu Dīnu Pareku pašās beigās, viņa zemes dzīves pēdējos brīžos, jo nevienam cilvēkam nevajadzētu nomirt vienam.
Es esmu redzējis vairākus cilvēkus mirstam, ieskaitot tos, kas mira Vjetnamas kara laukos, taču šis bija savādāk. Dīns vēlējās aiziet, jo viņam nebija ne mazāko šaubu, ka šīs bija tikai beigas sākumam un tai pašā laikā sākums mūžībai ar Dievu.
Pirms vairākiem gadiem Dīns piedzīvoja trieku, kas viņu piesaistīja pie ratiņkrēsla. Viņš pārdeva savu māju, lai varētu kopā ar savu sievu Džīnu pārcelties uz “pansionātu”. Es biju kopā ar viņu un palīdzēju izmest goda plāksnes, trofejas un citus apbalvojumus, ko Dīns tika saņēmis, strādājot “IBM” respektablā vadošā amatā. Tāpat viņš atbrīvojās arī no dažnedažādām atzinībām par savu darbu vairāku pilsonisko un kristiešu organizāciju labā.
Dīnam šīs piemiņlietas bija jauka pateicības izpausmes forma. Beigu beigās tās bija tikai parastas “lietas”, uz kurām vienkārši uzkrājās putekļi un kuras aizņēma papildus vietu. Viņam tās nevajadzēja tur, kur viņš devās. Un, ņemot vērā, kāds bija viņa galamērķis, viņš tāpat tās nevarētu nekādi paņemt.
Viena lieta, ko Dīns neizmeta, bija viņa ticība Dievam. Viscaur dzīvei tā bija bijusi viņa enkurs, viņa karte, un tagad bija kļuvusi par viņa bāku, ceļojot cauri pēdējiem zemes dzīves posmiem.
Gadiem ilgi Dīns tika ceļojis pa ASV un pārējo pasauli, nereti pildot savus pienākumus kā „CBMC International” priekšsēdētājs. Taču nu viņa ķermenis bija piesaistīts pie gultas.
Taču Dīns kā persona sasaistīts nebija NEKAD. Viņa kalpošana Dievam vienkārši pieņēma citu veidolu, un viņš kļuva, kā pats teica, par “lūgšanu kareivi”. Viņš sāka savu “darbu agri”, bieži vien jau trijos no rīta aizlūdzot par konkrētiem cilvēkiem un notikumiem visapkārt pasaulē.
Redzot, kā Dīns pavadīja savas pēdējās dienas, neskatoties uz savu fizisko nespēju, es nevaru nedomāt par to, kā es uzvedīšos, saskaroties ar lieliem, dzīves mestiem izaicinājumiem un savu paša nāvi. Šķiet, ka šim var būt divas ļoti atšķirīgas pieejas. Pirmā ir uz sevi centrēta, nereti skandēta izlaidumos, citējot Viljama Ernesta Henlija dzejoli “Invictus” (no latīņu val. neuzvaramais). Visplašāk zināmas ir tā pēdējās rindas:
“…Nav svarīgi, cik šauri ir vārti, cik daudz uzkrājušies ir sodi,
Es esmu sava likteņa valdnieks, es esmu savas dvēseles kapteinis.”
Taču Dīna attieksme pret dzīvi bija uz Dievu centrēta un viņš pārrakstīja Henlija dzejoli, nosaucot to “Convictus” (vainīgais). Viņa versija beidzās ar vārdiem:
“Aiz šīs dusmu un asaru vietas rēgojas šausmu ēna,
Bez Jēzus, šiem draudu gadiem ritot, es būtu nobijies.
Nav svarīgi, cik šauri ir vārti, cik daudz uzkrājušies ir sodi,
Jēzus ir mana likteņa valdnieks, Jēzus ir manas dvēseles kapteinis.”
Mans draugs Dīns savas zemes gaitas izbeidza labi, pēdējo reizi ieelpojot ar mieru un pārliecību. Vai mēs darīsim tāpat?
Autors: Kens Korkovs
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv.
