„Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārēm paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis!” (Romiešiem 8:37)
Ja runājam par ticības paklausību, tad tā nav dzīve bez jebkādām pūlēm. Tomēr šīs pūles ir dabīgas un nepiespiestas. Mums vajadzētu baidīties no tādas reliģijas, kas aicina tikai sēdēt, gaidīt un neko nedarīt.
Bija tāda cilvēku grupa, kurus sauca par kvietistiem (Quietists), tāds bija viņu dzīvesveids. Viņi uzskatīja, ka Dievs viņu labā izdarīs visu. Tomēr ir kaut kas, ko Viņš mūsu vietā nevar izdarīt, proti, Viņš mūsu vietā nevar nākt pie Viņa. Mums pašiem ir jāatsaucas Viņa aicinājumam. Tā mēs sadarbojamies ar Viņu.
Daži domā, ka dzīves lielākā daļa būs jāpavada pūloties, cīnoties un sakostiem zobiem mēģinot atturēties no grēka, un tad, kaut kur kristīgās dzīves noslēgumā, īsi pirms nāves, kā atalgojumu par savām pūlēm mēs iegūsim to, ka grēks vairs nešķitīs pievilcīgs. Tomēr labā vēsts ir tā, ka pilnīga uzvara iegūstama jau šodien.
Kad biju pusaudzis, es domāju, ka varbūt 20 gadu vecumā es piedzīvošu tādu uzvaru. Vēlāk, 20 gadu vecumā, es nolēmu, ka tas varētu notikt, kad man būs 30. Bet kad 30 bija pagājuši, es joprojām biju nesekmīgs. Un tā man jau bija 40. Man negribas jums stāstīt, cik tālu esmu ticis šobrīd. Bet vai kļūšana par jaunu radījumu Kristū būtu jānovilcina? Vai mums būtu jāgaida, līdz kļūstam tik veci, ka vairs nevēlamies grēkot, jo esam par vājiem?
Vai mēs ticam taisnošanai vecuma nespēkā? Man bija vecmāmiņa un vectētiņš, kuri teica, ka viņi joprojām gaida, kad viss kļūs jauns. Vecums nav noteicošais faktors. Atšķirību starp jauno un veco cilvēku nosaka tas, vai viņš ir Kristū. Šis ir lielais „ja”, proti, „ja kas ir Kristū”.
Vienmēr, kad esam Kristū, kad mums ir sadraudzība ar Viņu un kad esam atkarīgi no Viņa spēka, mēs būsim jauni radījumi. Bet, kad pārtraucam būt atkarīgi no Jēzus un paši mēģinām kārtot savas lietas, mēs zaudējam cīņā ar sātanu, klūpam un krītam. Šodien mums visiem ir dota priekštiesība būt Kristū, būt pilnīgi atkarīgiem no Viņa spēka.
Autors: Moriss Vendens
