Viena no pārsteidzošām dzīves realitātēm ir tā, cik ātri paiet laiks. Šķiet, ka vienā acumirklī bērni izaug vai cilvēki noveco. Un šokējoša ir atskārsme, ka drauga mazā meitiņa jau ir 12 gadus precējusies vai ka jūsu “jaunā mašīna” iegādāta pirms 8 gadiem. Jūs sākat strādāt kādā kompānijā jauns, taču nemanot ir aizritējuši 15 gadi, un jūs uzskata par “veco”.
Laiks skrien ļoti ātri. Mēs iztērējam 20 gadus, uzņemot dzīvei ātrumu, un vēl 20, to ātrumu palēninot. Tiem pa vidu, 30-40 gadi aizskrien ātrāk nekā mēs spējam to pamanīt. Jautājums ir tāds – ko mēs darīsim ar sev atvēlētajiem gadiem, vienalga, ikdienas darba gaitās vai personīgajā dzīvē?
Bībelē, Jaunajā Derībā, apustulis Pāvils izsaka interesantu piezīmi: “Tad nu raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts.” (Efeziešiem 5:15-17)
Es neesmu pārliecināts, ka sapratu to, ko Pāvils vēlējās pateikt, sakot: “Šīs dienas ir ļaunas.” Vai viņš domāja, ka ir ļauni cilvēki, kas rīkojas destruktīvi attiecībā pret mums, vai to, ka laiks nav mūsu pusē? Iespējams, viņš domāja abus. Ja mēs salīdzinām pasauli ar lielu amerikāņu futbola spēli, tad dažbrīd šķiet, ka ir mača pēdējās divas minūtes un mums ir četru punktu deficīts, un bumba ir otrai komandai. Taču vai mums tā vajadzētu dzīvot – izmisīgi cenšoties izlīdzināt rezultātu? Reālajā dzīvē es neredzu atlikušo laiku uz tablo, kā arī es nezinu, kāds ir rezultāts. Bet jebkurā gadījumā mums ir jāspēlē, lai uzvarētu – ar pilnu atdevi līdz pašam finišam. Kā bieži saka – spēle nav noslēgusies, pirms tā nav noslēgusies.
Es Efeziešiem 5:15-17 pārfrāzēju šādi: “Spēlē šo spēli labi – nevis kā netrenējušies un nedisciplinēti spēlētāji, bet gan kā komandas biedri, kuri zina visus noteikumus un kombinācijas no galvas un saprot to, ko treneris domā. Neizdariet muļķīgas kļūdas vai nedabūjiet sodus, tāpēc ka laiks iet uz beigām.”
Daudzas organizācijas formulē savu “vīziju”, lai ģenerētu entuziasmu paziņojot jaunus plānus vai virzienus. Taču tas ir, iespējams, pārāk cēls vārds, lai raksturotu noformulēto. Vārdnīcā skaidrots, ka vīzija ir neparasta nākotnes redzēšana vai īpašs ieskats. Lielākā daļa no tā, ko sauc par vīzijām, patiesībā ir stratēģiski plāni. Plānot ir labi. Bet, kad mēs formulējam “vīziju”, tur patiesībā vajadzētu būt sacītam tam, ka mēs vēlamies būt vitāli iesaistīti spēlē.
Bībelē var rast dažus piemērus vīzijai – viens ir tas, kā Mozus izveda savus ļaudis no Ēģiptes, cits – Dāvida vēlme uzbūvēt templi Dievam. Pirms 2000 gadiem, Jēzum nomirstot, krustā sistam, Viņa vīzija kļuva par motivējošu spēku, par cilvēku atpestīšanu no viņu pastāvīgās sacelšanās pret Dievu un Viņa perfektajiem standartiem.
Ko mums vajadzētu darīt tad, kad mums ir vīzija? Turpinot analoģiju ar sportu, ja mēs gribam spēlēt, tad mums ir jātrenējas un pastāvīgi jāslīpē savas prasmes un meistarība – mums ir jādara viss iespējamais, lai sagatavotos, un mums jābūt gataviem arī sēdēt uz rezervistu soliņa kādu laiciņu, ja tas ir nepieciešams.
Dzīve visdrīzāk ir kā stafetes skriešana. Mēs saņemam kociņu, skrienam, cik ātri vien varam, un tad nododam kociņu nākamajam skrējējam. Vissvarīgākā daļa ir tieši kociņa nodošana, ne tikai mūsu dzīves sākumā un beigās, bet visā tās garumā. Var tikai skriet, taču, lai uzvarētu, mums ir jāskrien tā, kā to nosaka mūsu vīzija.
Autors: Džims Matiss
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv.
