„Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Psalmi 51:9)
Pagāja salīdzinoši daudz gadu, pirms atskārtu, cik pārsteidzoši skaists var būt sniegs. Bērnību pavadīju siltajā Austrālijā, un visvairāk man patika pludmale un okeāns. No Austrālijas pārcēlāmies uz karsto Indiju, kur, lai cik paradoksāli tas būtu, es pirmo reizi kalnos ieraudzīju sniegu.
No Indijas tālāk devāmies uz Endrūsa universitāti Mičiganas pavalstī, ASV. Berienspringsā ziemas ir visnotaļ vienveidīgas un sniegotas, un katru gadu es ar nepacietību gaidīju tās beigas. Tomēr kādā decembra dienā, kad sadrūmis sēdēju pie loga un vēroju, kā garām lēni aizlido milzīgas sniegpārsliņas, sastapu kādu studenti, kurai bija krasi atšķirīgs skatījums uz pasauli. Mani ieraudzījusi, viņa sacīja: „Vai nav brīnišķīgi! Katru gadu nespēju vien sagaidīt ziemu!”
Pamazām es ar Mičiganas ziemām samierinājos. Beidzot biju pat gatavs iegādāties distanču slēpes, taču mēs pārcēlāmies uz ASV galvaspilsētu Vašingtonu. Tieši šeit, kur ziemas ir daudz maigākas, esmu sācis novērtēt sniega brīnumu.
Man ļoti patīk pastaigāties, sevišķi kopā ar sievu Noulīnu. Pastaigām sniegā piemīt kaut kas tik ļoti īpašs un patīkams, ka tam nespēj līdzināties nedz kāpšana uz kalnu ezeru, nedz kādas virsotnes iekarošana. Silti saģērbjamies, uzvelkam biezās zeķes un zābakus un dodamies izpētīt ziemas brīnumu pasauli. Īpaši aizraujošas ir lidojošās pārslas, kas izkūst uz vaigiem. Jums ejot, soļi sniegā rada čīkstoņu. Gaiss ir spirgts; jebkura skaņa izskan tālumā. Nav nepieciešams meklēt ceļus vai takas — sniegs visu nolīdzina. Uzreiz varat doties uz galamērķi.
Ļoti iespējams, ka, iedami garām kokiem, dzirdēsit priecīgas mazo putnu dziesmas. Zem baltās segas viss izskatās skaists. Pat visparastākā egle ir fotogrāfijas vērta. Apsarmojušas, sarkanas odziņas spīd un zaigo. Pārveidots pat pērnās zāles raupjais pārpalikums un neglītie krūmāji. Visi gruži un netīrumi ir apklāti, noslēpti. Pasaule ir kā no jauna piedzimusi.
Tāpat kā žēlastība! Žēlastība ir kā sniegs, kas nosedz mūsu nepilnības, trūkumus un asumus. Pēc sniega Radītāja un žēlastības Ķēniņa pieskāriena pat vismazāk pievilcīgais cilvēks kļūst par princesi vai princi.
Žēlastība dara visu skaistu. Žēlastība visu atjauno.
(Autors: Viljams Džonsons)
