„Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: „Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” (Mateja 2:1,2)
Šis ķēniņš, kuram nav kroņa, sēž zaļā pakalnā — gluži kā savā tronī. Ap Viņu pulcējas ļaužu masas — vienkārši ļaudis, trūkumcietēji, zvejnieki un zemnieki. Un Viņš sāk uzrunu — teiktais ir pārsteidzošs, pat satraucošs — tiek izklāstīti Viņa dibinātās valstības principi.
Par spīti ārējam izskatam, Viņš tiešām ir Ķēniņš! To skaidri norāda Matejs, kurš visu notikušo ir atainojis un atstāstījis Viņa vārdus. Viņa rakstītā evaņģēlija ievadā sacīts: „Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts grāmata” (Mat. 1:1), un viņš dara zināmus Jēzus radurakstus līdz pat Izraēla slavenajam ķēniņam Dāvidam. Un tikai Matejs ir minējis, ka, Jēzum piedzimstot, no austrumiem ieradās gudrie, taujādami: „Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš?” (Mat. 2:2), kas, protams, piesaistīja cita ķēniņa, varenā Hēroda, uzmanību.
Jūdu Ķēniņš nepiedzima pilī, bet kūtī. Viņš negulēja karaliskā šūpulī, bet silītē. Viņu neielenca galminieki, bet dzīvnieki. Ironija augstākajā pakāpē: neviens ķēniņš nebija nācis šai pasaulē tik lielā pretrunā ar gaidīto.
Viņš bija ķēniņš bez kroņa. Vienīgais kronis, kuru Viņam uzlika, bija naidpilno romiešu izveidotais, mocīšanai domātais ērkšķu vainags. Tomēr Viņš valkāja kroni, kas nebija darināts no zelta un dārgakmeņiem, bet kuram bija daudz lielāka vērtība. Viņa kronis bija mīlestība un žēlastība.
Tie, kuri meklēja ķēniņu ar ierasto kroni, palūkodamies uz šo Dāvida dēlu, redzēja vienīgi zemnieku. Tie neuztvēra nopietni Viņa teiktos vārdus, neļāva Viņa līdzjūtībai un brīnumiem sevi aizkustināt. Viņš nevarēja būt ķēniņš — Viņš neatbilda attiecīgajam priekšstatam.
Bet cilvēki, kuru acis bija atvērtas, kuri arī paši bija atvērti Dieva Garam, Jēzū saskatīja kaut ko brīnišķīgu un gudrībā pievilcīgu. Šie ļaudis nesāka uzreiz Viņu dēvēt par ķēniņu (tas šķistu pārspīlēti), bet viņi zināja, ka šajā Būtnē tie ir atraduši kādu, ar kuru vēlētos kopā pavadīt laiku, kuru vēlētos iepazīt.
Jēzu, šodien esi manas dzīves Ķēniņš!
(Autors: Viljams Džonsons)
