(Autors: Serdžio Fortes)
Divdesmit divas fiziski apdāvinātas un labi trenētas sievietes sacentās neseno Pekinas Olimpisko spēļu futbola turnīra finālā. Abas komandas varonīgi cīnījās, lai izcīnītu kāroto, izsapņoto zelta medaļu. Bet neatkarīgi no tā, cik labi viņas spēlēja, pasniegšanai bija sagatavots tikai viens zelta medaļu komplekts. Uzvarēt varēja tikai viena komanda – otrai bija jāzaudē.
Mača regulārais laiks beidzās bez gūtajiem vārtiem, papildus laikā komandas apmainījās sitieniem, cerībā gūt vārtus un noskaidrot uzvarētājas. TV tuvplānā parādīja vienas spēlētājas izmisumu pēc sitiena garām: „Mans Dievs, kas notiek?”
Finālā, protams, uzvarētājkomanda tika noskaidrota. Piekusušās zaudētājas sēdēja vai gulēja zālājā un raudāja. Viņu vilšanās bija acīmredzama. Viņu mājās pie televizoriem radinieki bija absolūti vīlušies. Arī apbalvošanas ceremonijas laikā uz podesta, visa jauko, jauno sieviešu komanda ar saraudātām acīm, necentās slēpt zaudējuma rūgtumu. Neizrādot emocijas, bez smaidiem un prieka viņas pieņēma sudraba medaļas kā kaut ko mazvērtīgu.
Biznesa un profesionālā pasaule maz atšķiras no iepriekš aprakstītās – olimpiskās. Korporatīvā vide nereti tiek sadalīta uzvarētājos un zaudētājos. Tie, kuri paliek otrie, tiek atbrīvoti, nedodot pamatu svinībām. Tie, kuri finišē otrajā vietā, jūtas kā uzvarētāji, kuri zaudējuši. Kā teicis kāds slavens brazīliešu 1 Formulas braucējs: „Otrais ir pirmais, kurš zaudējis.”
Olimpiskajās spēlēs turpina apbalvot otrās un trešās vietas ieguvējus, bet kāda tam nozīme, ja vienīgā medaļa, kurai ir patiesa vērtība, ir zelta? Viens no trešās vietas ieguvējiem atstāja savu bronzas medaļu uz podesta dusmās, ka četri gadi ziedoti, lai izcīnītu zeltu, un nekas mazāks nav pieņemams.
Šādu sacensību dalībnieki zina, ka nedrīkst pieļaut pat vismazāko kļūdu, bet, neskatoties uz to, tās visbiežāk ir iemesls zaudētai iespējai iegūt zelta medaļu. Tomēr mēs pārāk augstu varam vērtēt uzvaru un nenovērtēt kļūmes vērtību. Saņemot Nobela prēmiju fizikā par atklājumiem kvantu teorijā, Maks Planks citēja Gēti: „Kamēr vien cilvēks cīnīsies, lai kaut ko sasniegtu, cilvēks vienmēr pieļaus kļūdas.” Citiem vārdiem sakot, lai efektīvi virzītos uz priekšu, mēs ne tikai izdarīsim kļūdas, bet mums no tām ir arī jāmācās.
Un vēl kas – atzīt sakāvi vai tās dvīņu māsu, kļūdu, tas mūs biedē. Sabiedrība sveic uzvarētājus un tos novērtē. Bet zaudētāju atstāj guļam zālienā, ļaujot tam ciest kā uzvarētam vicečempionam. Un mēs slēpjam savas kļūdas, maskējam neveiksmes. Bankrots, maksātnespēja, negodīgs biznesa partneris – tas viss ir „otrā” vieta. Kaut kas pilnīgi nepieņemams.
Bet plaši pazīstamais fiziķis un ģēnijs Alberts Einšteins ir teicis; „Cilvēks, kurš nekad nav kļūdījies, nekad nav mēģinājis paveikt kaut ko jaunu.” Nerimstošā cīņā par pirmo vietu mēs varam aizmirst otrās vietas vērtību. Jēzus par to mūs brīdināja sakot: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mateja 16.26).
Ir jāprot atšķirt būtiskais un mazsvarīgais, un noteikt prioritātes. Apustulis Pāvils to saprata: “Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu” (Filipiešiem 3.8).
Iespējams, ka ne vienmēr varam uzvarēt, bet vienmēr varam izlemt, ko nevēlamies zaudēt.
(Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2008 / www.cbmc.lv)
