(Autors: Roberts Dž. Tamasi)
“Dzīve ir tik trausla.” Šādu piezīmi nesen izteica mans draugs, kad runājām par pēkšņu pavērsienu mūsu kopēja drauga dzīvē. Ir brīži, kad liekas, dzīvē viss norit tik labi, ka labāk nav iespējams. Gandrīz tā, ka gribētos šo brīdi iepildīt pudelē un noglabāt uz visiem laikiem. Bet tad lietas mainās, dažkārt dramatiski, negaidot un ļoti būtiski.
Tā var būt gaisu izlaidusi riepa, kas pārtrauc ilgi gaidīto brīvdienu ceļojumu, vai pēkšņi izdevumi brīdī, kad domājāt, ka beidzot izdevies sabalansēt budžetu. Vai arī kas daudz nopietnāks un sarežģītāks: šokējoša veselības diagnoze, nopietns auto negadījums, izmaiņas darbā, postoša vētra, zemestrīce vai tornado, zaudēts darbs, negaidīta ģimenes krīze.
Piemēram, mūsu kopējais draugs, bija saņēmis ziņu, ka viens no viņa ģimenes locekļiem ārvalstu biznesa ceļojuma laikā saslimis ar virulentu slimību. Dažas dienas vēlāk visu mīļotais cilvēks nomira, pat vislabākā medicīniskā aprūpe bija bezspēcīga.
Ja jūs esat dzīvojis pietiekami ilgi, šķiet vajadzētu būt gatavam sagaidīt negaidīto, bet tomēr neparedzēti šķēršļi mūs pārsteidz nesagatavotus. Kā reaģēt? Kļūt ciniskiem, rezignētiem pret realitāti, kuru izsaka Mērfija likums: „Ja kaut kas var saiet greizi, tad tā arī notiks”? Vai arī mēs varam atrast cerību šķietami bezcerīgo apstākļu ielenkumā?
Bībelē ir daudz runāts par cerību, nevis par tādu „ceru, ka” sajūtu, bet drīzāk kā drošu pārliecību un patiesi sagaidāmu. Piemēram, kad mums liekas, ka mūsu pasaule ir līdz pamatiem satricināta, raksti apgalvo: “Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm, jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.” (Ebrejiem 12:28-29).
Es joprojām atceros spilgtos TV attēlus ar liesmu aplenktām greznām villām Kalifornijā pēc zemestrīces pirms vairākiem gadiem. Tajās dzīvojošajiem cilvēkiem tikai atlika noraudzīties, kā liesmas noposta viņu mājas un personīgās lietas. Ja viņu vienīgā „cerība” bija tikai materiālie labumi, tad viņi, saprotams, jutās bezcerīgi. Šī realitāte ir patiesa, ja mūsu „cerība” sakņojas mūsu uzņēmumos, karjerā, sasniegumos, ģimenē, veselībā vai spējās. Jebkas no tā var pazust vienā acumirklī. Bet, ja mūsu cerība balstīta uz mūžīgo, nevis īslaicīgo, mūsu iekšējie pamati paliek droši:
Pārliecināti ticībā. Cerība sakņojas ticībā – paļaujoties uz Dievu un Viņa apsolījumiem, katram, kurš nolēmis Viņam kalpot un sekot. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas, cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1).
Pacietīgi ticībā. Tas, uz ko mēs ceram, var nenotikt tik ātri, kā mēs vēlamies. Tādēļ pacietība ir svarīgs cerības elements. “Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām.” (Romiešiem 8:24-25).
Gaidoši ticībā. Galu galā Kristus sekotāji, vienalga biznesā vai citās dzīves sfērās, lūkojas uz priekšu, uz Viņa apsolīto atgriešanos. Un šobrīd mums uzticībā jāpiepilda mūsu unikālais aicinājums, kuru Viņš ir devis katram no mums gan darbā, gan mājās. “...gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.” (Titam 2:13).
(Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2008 / www.cbmc.lv)
