Vai esat kādreiz uzcītīgi strādājis pie projekta, kas ir realizējies, bet atzinība, kura, jūsuprāt, jums pienācās, tā arī netika saņemta? Vai vēl sliktāk, esat pabeidzis kādu svarīgu darbu, bet kāds cits saņēmis visus vai lielāko daļu nopelnu?
Tā ir dabīga vēlēšanās, gūt atzinību par labi paveiktu darbu, tomēr reizēm mēs nesaņemam gaidīto uzslavu. Šādās reizēs mēs viegli varam kļūt mazdūšīgi un domāt, kādēļ strādāt tik uzcītīgi un rūpīgi, ja to neviens pat neievēro. Šāda attieksme var veicināt sarūgtinājumu un greizsirdību pret tiem, kuri saņēmuši atzinību mūsu vietā, vai pat laupīt cerības. Šādas domas var būtiski pasliktināt mūsu turpmāko sniegumu.
Kāds gudrs vadītājs, ņemot vērā iepriekš teikto, izdarīja šādu secinājumu: “Tas ir pārsteidzoši, ko ir iespējams sasniegt, kad mums ir vienalga, kurš par to gūs atzinību.”
Vienalga, kurš gūs atzinību? “Tas nav nopietni!” jūs, iespējams, domājat, „Kurš gan nevēlas saņemt atzinību par saviem sasniegumiem?” Tā ir taisnība, ka mēs visi vēlamies saņemt sava darba novērtējumu, privāti izteiktu komplimentu, īsu „Labs darbs!” e-vēstulē, vai publisku paziņojumu sapulcē. Tomēr pārāk bieži mūsu darbu var izbojāt sāncensības gars – vēlēšanās pierādīt, ka mēs esam labāki, gudrāki, veiksmīgāki vai augstāk novērtēti nekā citi. Mēs sacenšamies par uzslavu, un, kad „zaudējam”, mūs pārņem vilšanās.
Daži vissvarīgākie darbi, tomēr tiek padarīti ārpus publiskās redzamības. Pirms vairākiem gadiem es pazinu dažus līderus, kuri aktīvi izvairījās no sabiedrības uzmanības. Viņi „aizkadrā” uzcītīgi strādāja, lai organizētu svarīgas sanāksmes, jau iepriekš paredzot detaļas, sagaidot viesus un veicot pēcpasākuma aktivitātes. Bet viņi nekad nedomāja par to, lai saņemtu atzinību par paveikto darbu. Viņiem pietika ar to apmierinājumu, ko sniedza veiksmīga, raita sanāksmes gaita.
Kā viņiem tas izdevās? Kā viņi varēja strādāt publiski neredzami, kamēr citi uzstājās kā līderi, sniedza publiskas runas un saņēma aplausus? Tas bija vienkārši, viņu audience bija Viens.
Viņi sevi uzskatīja par kalpiem, vairāk vēloties kalpot, nekā tikt apkalpotiem. Viņi apzinājās savas spējas un iespējas tās pielietot kā dāvanu no Dieva, un katru dienu pazemīgi veica savu lomu kā pateicību Viņam. Savu redzējumu viņi guva arī no Bībeles:
Kalpojiet, tā vietā, lai tiktu apkalpoti. Aprakstot Savu lomu uz zemes, Jēzus Saviem sekotājiem teica: “Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.” (Marka 10:45). Ja kāds ir bijis tiesīgs pieprasīt apkalpošanu, tad Jēzus noteikti tāds bija. Bet tā vietā Viņš izvēlējās kalpot.
Uzlūkojiet panākumus ar pazemību. Rakstot Kristus sekotājiem Korintā, apustulis Pāvils atbildēja tiem, kuri strīdējās par to, kurš ir galvenais līderis, viņš vai Apolls. Pāvils apgalvoja, ka šis strīds ir bezjēdzīgs: “Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē.” (1 Korintiešiem 3:6-7).
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija
