Gandrīz katrai kultūrai ir īpašs brīdis, lai atzīmētu ražas novākšanu un pateiktos Dievam par krājumu sagādi vēl vienam gadam. ASV Pateicības dienas aizsākumi meklējami jau kolonizācijas sākumā. Lai gan lielākā daļa no mums neesam fermeri, mēs tāpat veltam laiku tam, lai parādītu savu pateicību Dievam par to, ka Viņš nodrošina mūsu vajadzības.
Tomēr ir novērojama viena interesanta lieta saistībā ar šiem ikgadējiem svētkiem: Pēdējā laikā ir kļuvis viegli sajaukt “pateicību” ar salīdzināšanu. Piemēram, nereti mēs dzirdam cilvēkus sakām kaut ko tādu: “Es esmu pateicīgs par visu to, kas man ir, jo ir tik daudz cilvēku, kam neklājas tik labi kā man.” Vai arī: “Es esmu pateicīgs par to, ka man ir darbs, jo ir ļoti daudz cilvēku, kam tā nav.”
Lai arī šie izteikumi var šķist veids, kā pateikt paldies, tomēr tai pašā laikā, tā sakot, mēs nedaudz liekam domāt, ka mēs esam pateicīgi, ka mēs neesam tādi kā TIE cilvēki. Es domāju – kad Pateicības dienas svinības kļuva par salīdzināšanas spēli?
Būt pateicīgam nevajadzētu nozīmēt redzēt to, cik mēs esam labāki par dažiem citiem. Tā vietā tam vajadzētu būt apmierinātam, laimīgam par to, kas mēs esam un kādā stāvoklī mēs esam, nesalīdzinot sevi ar kādu citu.
Šai dienā mums būtu jābūt pateicīgiem par visām mazajām lietām, kas padara dzīvi dzīvošanas vērtu. Ne tikai materiālajām lietām, bet arī, piemēram, veselību (vai mieru un cerību, ja piemeklējušas veselības problēmas), draugiem, ģimeni, ko mēs mīlam, mūsu prasmēm un iedzimtajām dāvanām, ko mēs varam izmantot, lai sniegtu labumu arī citiem. Skatīties uz tiem, kas nav bijuši tik veiksmīgi kā mēs vai, gluži otrādi, uz tādiem, kas, mūsuprāt, ir daudz vairāk izsitušies dzīvē, nekad nav bijis veselīgi.
Pateicībai vairāk vajadzētu būt kā apmierinājuma sajūtai, nevis tā, kas ir bijis neveiksmīgāks nekā mēs, meklēšanai. Apustulis Pāvils teica to tā: “Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.” (Filipiešiem 4:11-12).
Es apzinos, ka “apmierinātība” savā ziņā varētu tikt uzskatīts par ne īsto vārdu šai situācijā. Vai tad mums vienmēr nevajadzētu tiekties pēc kaut kā vairāk? Ne obligāti. Jēzus saviem mācekļiem teica: “Uzmaniet un sargieties no mantkārības jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas" (Lūkas 12:15).
Tomēr nevajadzētu jaukt apmierinātību ar bezrūpību. Apmierinātībā, citiem vārdiem sakot, ir laime vai mierīgs prāts. Tā ir sevis pazīšana, patiesas zināšanas par to, kas jūs esat, ko jūs varat izdarīt un ka jūs šobrīd darāt tieši to, ko jums vajadzētu darīt.
Dažiem cilvēkiem ir grūti ko tādu pateikt, bet tas ir tāpat nepieciešams. Mums vajadzētu pieņemt to, kādi mēs esam, kur mēs esam, būt laimīgiem par to, ka esam dzīvi, un izrādīt pateicību par katru elpas vilcienu. Pateicības dienai pavisam noteikti būtu jābūt tam brīdim gadā, kad mums vajadzētu apstāties, lai pateiktu īpašu paldies Dievam par to, ka mēs esam dzīvi un mums ir dota šī spēja mīlēt un rūpēties vienam par otru.
Autors: Džims Matiss
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 / www.cbmc.lv.
