30.1.12

Staigāšana pa virvi

Vai esat dzirdējuši par Žanu Fransuā Graveljē? Viņš dzīvoja laikā no 1824. līdz 1897. gadam, un savā profesionālajā darbībā lietoja pseidonīmu  Blondīns, gūstot plašu sajūsmu visā pasaulē kā virves staigātājs un akrobāts no Londonas. Blondīns vairakkārt šķērsoja straujos Niagāras (ASV) ūdenskrituma ūdeņus, ejot pa 330 metrus garu virvi, kura bija nostiepta 50 metru augstumā. Šos varoņdarbus viņš veica dažādos veidos – ar aizsietām acīm, maisā, stumjot ķerru, uz ķekatām un pat nesot uz muguras otru cilvēku.

Iespējams, mēs nestaigājam pa virvi virs trakojoša ūdenskrituma, bet 21. gadsimtā darba vietās dažkārt sajūtas ir līdzīgas. Ir jānotur līdzsvars starp ētiku un peļņu, jāmetas iekšā nezināmajā, uzsākot jauna produkta vai pakalpojuma piedāvāšanu, žonglējot ar laiku, ko pavadām darbā un ģimenē, vai saskaroties ar ekonomikas nenoteiktību.

Lasot par Blondīnu es iedomājos par vīru, kurš arī meta izaicinājumu nāvei. Viņa vārds bija Pēteris. Jūs varat atsaukt atmiņā to gadījumu Bībelē, kur Pēteris un citi Jēzus mācekļi vētras laikā atradās nelielā laivā. Tad pēkšņi viņi ieraudzīja Jēzu, kurš nāca pa ūdens virsu. Pēteris impulsīvi iesaucās: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu” (Mateja 14:28). Jēzus atbilde bija skaidra: “Nāc.”

“… Lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!"”  (Mateja 14:30). Domāju, ka mēs visi rīkotos līdzīgi. Vai esat kādreiz uzsākuši projektu vai pieņēmuši lēmumu, domājot, ka ir īstais brīdis, lai pēc brīža apstākļi liktu apšaubīt pieņemto lēmumu?

Vēlos pieminēt, ka Pēteris savas dzīves laikā paveica daudzus ievērojamus darbus, bet šī epizode – iešana pa ūdens virsu - noteikti ierindojama galvgalī – bez augstām virvēm, klintīm paslēptām lejā, acīmredzamu briesmu ielenkumā, aci pret aci ar absolūti neiespējamo. Pēteris atrada iekšējo spēku Kunga pavēlē: „Nāc!”  Īsu brīdi Pēteris bija kopā ar Skolotāju, apturot dabas likumus.

Tad pēkšņi četros no rīta viss projekts bija izgāzies. Vienu brīdi, skatoties uz Jēzu, Pēteris gāja, spītējot vētrai, nākamajā jau bija „iekšā pāri pār galvu.” Līdz ādai izmirkušu, Jēzus viņu izglāba. Viņš guva svarīgu mācību - svēts nav tas, kurš nekad nekļūdās, bet gan tas, kurš uzticas Dievam  un ceļas, un iet uz priekšu katru reizi pēc tam, kad pakritis.

“Kungs, glāb mani!” Pētera vārdi bija vienkārši, bez ieslīgšanas detaļās, bez rituāliem. Bet patiesībā tas ir īsākais, vieglākais un izmisuma vadītais ceļš, lai sasniegtu Dieva sirdi.

Ko Pēteris izdarīja nepareizi? Viņš tika apvainots nevis pārdrošībā, bet šaubās. Nevis neveiksmē, bet nedrošumā. Nevis drosmes, bet pārliecības trūkumā.

Jūs, iespējams, neesat ne Blondīns, ne Pēteris, bet varbūt esat mūsdienu briesmu pilnā darba vietā nakts vidū, un vētra ir apdraudoša. Nemēriet viļņu augstumu un vēja stiprumu, nepadodieties briesmām un galvenais – nemetiet dvieli ringā un neslīkstiet apstākļu jūrā!

Bībele piedāvā šādu padomu: “... Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, …lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.” (Ebrejiem 12:1-3)

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.