20.1.12

Gaidīt uz Kungu

Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz to Kungu!” (Ps 27:14)

Viens no lielākajiem noslēpumiem, kas dažiem ir palīdzējis izveidot jēgpilnu lūgšanu dzīvi, ir pastāvīgās steigas atmešana! Dievs ar mums sazinās divos veidos. Viņš runā uz mums caur savu Vārdu un arī caur lūgšanām.

Dievs ir gatavs vadīt mūsu domas, pamodināt mūsos izpratni un radīt pārliecību, ja vien mēs esam ar mieru gaidīt un dot Viņam izdevību to darīt. Lūgšanai nevajadzētu būt kā atskriešanai pie Dieva, pasakot, kas mums padomā, un tad aizskriešanai tālāk. „Daudzi pat savos personīgajos svētbrīžos nesaņem svētību, ko dod īsta saskarsme ar Dievu. Viņi pārāk steidzas. Ātriem soļiem viņi traucas cauri Kristus mīlošajai klātbūtnei, paliekot svētajā atmosfērā tikai uz mirkli, bet negaidot padomu. Viņiem nav laika kavēties pie dievišķā Skolotāja. Viņi atgriežas pie darba ar tām pašām nastām. Nevis īsa apstāšanās Viņa klātbūtnē, bet gan personīgs kontakts ar Kristu - tā ir mūsu vajadzība.” (E. Vaita, „Audzināšana”, 260., 261. lpp.)

Kad esat beiguši sarunāties ar Dievu par to, ko savā rīta svētbrīdī izlasījāt, kad esat izteikuši Viņam savas vajadzības un lūgumus un beiguši runāt, tad palieciet tur. Neleciet tūlīt augšā un nesteidzieties uz darbu vai mācībām.

Palieciet Viņa klātbūtnē. Atdariet savu prātu tam, ko Svētais Gars varbūt mēģinās jums pateikt. Ieklausieties. Dodiet Dievam iespēju likt jūsu prātā domas, kas var noderēt priekšā stāvošajā dienā. Dodiet Viņam iespēju atgādināt lietas, kuras citādi jūs nebūtu atcerējušies. Ļaujiet Viņam sazināties ar jums, atvēlot dažus klusus brīžus, kuros Viņš var pievērst jūsu uzmanību lietām, kas būtu jāņem vērā.

Mēģināt to aprakstīt ir grūti, tomēr es ticu, ka tā tas notiek, un, ja mēs pēc savas mazās runas kādu laiku paliksim vēl uz ceļiem, tad ievērosim, ka Dievs ar mums var sazināties daudz lielākā mērā, nekā mēs Viņam parasti atļaujam to darīt. „Sirsnīga lūgšana mūs savieno ar Bezgalīgā prātu.” („Ceļš pie Kristus”, 97. lpp.)

(Autors: Moriss Vendens)