Dažiem no mums ir laimējies iegūt to darbu, kurš mums patiesi patīk. Tomēr pētījumi rāda, ka vairumam vīriešu un sieviešu biznesa un profesionālajā pasaulē savs darbs nepatīk, tie pat neieredz to, labākajā gadījumā attieksme ir neitrāla, jo tas ļauj nopelnīt iztiku. Vai jūs esat starp viņiem?
Vai jums patiktos neliekuļojot teikt “es mīlu savu darbu”? Kā būtu katru dienu sākt, paredzot to labāko, sagaidot iespējas un izaicinājumus, kurus sniegs darba vieta, nevis ar bailēm un sasprindzinājumu? “Labi, man patiešām laiks mainīt darbu,” daudzi piekritīs, iespējams. Bet nesen es dzirdēju interesantu stāstu, kas atklāja, ka ne vienmēr nepieciešams mainīt darba vietu, lai atrastu darbu, kuru mīli.
Vēža slimnieku atbalsta grupas sapulcē (mana sieva ir pārslimojusi vēzi), kuru es apmeklēju, viena sieviete pastāstīja par kādu cilvēku, kurš viņu iedvesmojis viņas terapijas kursa laikā – autostāvvietas darbinieci. Viņa teica: “Šī sieviete bija apbrīnojama, viņa mīlēja savu darbu un mīlēja katru no mums – slimnīcas, kurās viņa strādāja, mūs, pacientus, kuri ieradās uz pieņemšanu pie ārstiem. Viņa vienmēr uzsmaidīja un pateica kādu iedrošinošu un pacilājošu vārdu katram no mums.”
“Viņa atstāja uz mani vislielāko iespaidu,” piezīmēja runātāja. “ Viņa bija ārā katru dienu, arī salā un lielā karstumā, koncentrējusies uz katra pacienta sveicināšanu, palīdzot padarīt viņa dienu kaut nedaudz gaišāku.”
Tā kā runātāja bija bezpeļņas organizācijas pārvaldniece, viņa pie sevis nodomājusi: “Tieši šāds cilvēks mums nepieciešams jaunajā administratora amatā.” Viņa piedāvāja darbu stāvvietas darbiniecei. Sieviete ar savu ierasto smaidu sejā pieklājīgi to noraidīja. Viņa paskaidroja, ka nekad nevarētu pamest pašreizējo darbu nevis tāpēc, ka tas būtu labi apmaksāts, bet tāpēc, ka tas pilnā mērā ir kļuvis par viņas „sapņu darbu.” Viņa gaidot katru nākamo dienu un iespēju pateikt laipnus vārdus, uzsmaidīt kādam, kuram tas tik ļoti vajadzīgs, vai sniegt kaut nelielu cerības stariņu. Citiem vārdiem sakot, viņa savā darbā saskatīja kalpošanu.
Kā būtu, ja mēs katrs pieietu ar šādu attieksmi, saredzot savā darbā iespēju kalpošanai – iespēju palīdzēt citiem, nevis tikai redzēt to kā iespēju nopelnīt vai veidu kā pavadīt laiku starp nedēļas nogalēm? Bet kā lai mēs to izdarām, īpaši ņemot vērā, ka apstākļi ne tuvu nav ideāli? Pārdomājiet šos padomus no Bībeles:
Koncentrējieties uz pozitīvo. Bez šaubām stāvvietas darbinieces darbs no daudziem viedokļiem ir tālu no ideāla, un varētu vēlēties daudz ko mainīt. Bet tā vietā viņa koncentrējas uz citiem. “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet” (Filipiešiem 4:8).
Atcerieties, kam jūs galu galā kalpojiet. Savā darbā mums jāredz sevi kā daļu no kā daudz lielāka nekā pats. Pirms vairākiem gadsimtiem kāds vērojis mūrnieku un vaicājis, vai viņš kādreiz arī nogurst savā darbā. „Nē,” tas atbildējis, „jo es ceļu katedrāli.” “Kalpi, klausiet visās lietās saviem laicīgajiem kungiem…. Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam…. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum” (Kolosiešiem 3:22-24).
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 / www.cbmc.lv.
