„Tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu posta.” (Ps 107:6)
Ja tas tiesa, ka attiecības ar Kristu ir kristīgās dzīves pamats un ka šajās attiecībās ir vitāli nepieciešama lūgšana jeb tieša saskarsme ar Dievu, tad ir saprotami, ka sātans darīs visu iespējamo, lai atturētu mūs no Dieva meklēšanas lūgšanās.
Vienas no viņa efektīvākajām lamatām ir pavedināt mūs grēkot. Viņš panāk, ka mēs krītam un kļūdāmies, un tad saka mums, ka nav vairs cerību, ka nav nekādas jēgas turpināt meklēt Dievu. Sātans ir ieinteresēts izmantot mūsu slikto uzvedību, lai izraisītu attiecību saraušanu ar Dievu, nevis vienkārši pavedināt mūs darīt sliktas lietas.
Ja mēs patiesi ticētu, ka paši no sevis neko nevaram darīt, lai sevi ieteiktu Dievam, neko, lai nopelnītu Viņa pestīšanu, tad mēs turpinātu ticībā meklēt attiecības ar Dievu, neskatoties uz mūsu krišanu, klupšanu un grēkošanu. „Tieši tad, kad sajūtam, ka esam grēkojuši un nespējam lūgt, – tieši šis brīdis ir vispiemērotākais lūgšanai. Mēs varam sajust kaunu un būt dziļi satriekti, tomēr mums jālūdz un jātic.” („Kristus kalna svētruna”, 115. lpp.)
Lūgšanā ir spēks. Iegūt spēku un uzvarēt sātana viltības mēs varam vienīgi lūgšanā un sadraudzībā ar Dievu. Jo vairāk mēs izpratīsim lūgšanas nozīmi, jo vairāk lūgsim. Mums ir apsolīts, ka „neviena patiesa lūgšana netiek pazaudēta. Caur Debesu slavas dziesmām Dievs sadzird visvājākās cilvēcīgās būtnes saucienus. Vai atklājam savas sirds ilgas esot klusā istabā, vai izsakām lūgšanu, esot ceļā, mūsu vārdi aizsniedz Visuma Valdnieka troni. Tos var nedzirdēt neviena cilvēcīga auss, bet tie nevar izgaist klusumā, ne arī pazust ap mums valdošajā ikdienas steigā. Nekas nevar apklusināt dvēseles ilgas. Tās paceļas pāri ielas troksnim, pāri trauksmainajam pūlim, aizsniedzot Debesu pagalmus. Tas ir Dievs, ar ko mēs runājam, un mūsu lūgšanas tiek uzklausītas.” („Kristus līdzības”, 174. lpp.)
(Autors: Moriss Vendens)
