„Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” Ebrejiem 4:16.
Svētajos Rakstos daudzās vietās lasāms prieks par žēlastību, bet šis teksts ir īpaši izcils. Žēlastība šeit minēta divreiz: žēlastības tronis un žēlastība kā palīdzība īstajā laikā. Pārfrāzējot šo Rakstu vietu, varētu sacīt: „No visuma žēlastības centra mēs žēlastību saņemam tieši tad, kad tā mums visvairāk nepieciešama.”
Pravietis Miha uzdeva šādu jautājumu: „Kā lai es tuvojos Tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā?” (Mihas 6:6)
Gadsimtu gaitā šo jautājumu uzdevuši visi reliģiski domājoši vīrieši un sievietes. Viņi ir spīdzinājuši savu ķermeni, gavējuši, lieguši sev miegu. Viņi ir devušies svētceļojumos un nožēlojuši grēkus tāpat kā mūks Mārtiņš Luters, izpildījuši katru Baznīcas hierarhijas norādīto darbību. Bet, neskatoties uz to visu, beigās tie jūtas iztukšoti un nedroši.
Mūsu reliģiskie centieni mājvietu atrod tikai Jēzū Kristū un ar Viņa starpniecību. Vienīgi Svētajam Garam atverot mūsu acis, lai mēs spētu saskatīt Viņa atnākšanas un nāves (kas bija paredzēta mums!) stāsta būtību, mēs spējam atrast to mieru un drošības sajūtu, pēc kā mūsu sirdis tiecas.
Viņa dēļ mēs varam būt droši, ka Debesīs esam gaidīti. Mēs kā dēli un meitas esam tur piederīgi. Lai cik svēta būtu Dieva klātbūtne, tā mūsu sirdīs vairs nevieš bailes. Visuma centrā ir žēlastības tronis. Tā kā tas ir žēlastības tronis, ieejas scepteris ir mūsu Kunga rokās. Mēs pie Viņa griežamies ar pārliecību, nevis bailēs, bet kā bērns, kas skrien pretim mīloša vecāka atplestajām rokām.
Šis žēlastības tronis mums dāvā žēlsirdību un žēlastību, lai mums palīdzētu. Šī doma līdzinās iepriekšminētai Rakstu vietai Vēstulē ebrejiem:
„Jo tāpēc, ka Viņš [Jēzus] pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:18)
Šajā kontekstā Viņa nodrošinātā žēlastība ir pārvaroša žēlastība, žēlastība, kas ir piemērota mūsu vajadzībām un tiek dāvāta īstajā brīdi.
(Autors: Viljams Džonsons)
