Ziemassvētki ir neparasti svētki, jo dažādiem cilvēkiem tie nozīmē ko atšķirīgu. Garīgā līmenī tiek svinēta Jēzus Kristus dzimšana. Bībelē Viņš tiek aprakstīts kā Vārds (Jāņa 1;1,14); Dieva Jērs (Jāņa 1:29); Dieva vienpiedzimušais Dēls (Jāņa 3:16-17); Dzīvības Maize (Jāņa 6:32-35); Labais Gans (Jāņa 10:11-16); Ceļš, Patiesība un Dzīvība (Jāņa 14:6); un Vīnakoks (Jāņa 15:1-8).
Protams, Ziemassvētki tiek uztverti arī savādāk, arī kā brīvdienas, kad vairums cilvēku neatrodas darbā un to izbauda. Arī skolas ir slēgtas uz Ziemassvētku un ziemas brīvdienām, dodot gan skolniekiem, gan skolotājiem tik nepieciešamo atelpu no mācīšanās drudža. Darbavietās tiek plānotas balles un citi pasākumi aizejošā gada atcerei.
Biznesa jomā – it īpaši mazumtirdzniecībā – Ziemassvētki ir gada laiks, kad iegūst „visu vai neko”, brīdis, kad divu mēnešu laikā norit vairāk kā 50% tirdzniecības darījumu. Tas ir gada laiks, kad mārketinga speciālisti cenšas sapludināt jēdzienus vajadzības un vēlmes. Patiesībā mums vajag pārtiku, drēbes un jumtu virs galvas, bet ekonomikas izaugsmes vārdā mums tiek stāstīts, ka mums nepieciešamas tādas lietas kā video spēles, plazmas TV, jauns auto, grāmatas, DVD atskaņotājs, vairāk drēbju, īpašas smaržas un odekoloni, sporta piederumi, mēbeles, jauni mobilie telefoni, datori un citi tehnoloģiju brīnumi.
Reklāmās dominē sauklis, ka tas, kas mums ir, nav pietiekošs, ka vajag vēl un vēl, no visa kā. Ziemassvētku un pieticības līdzāspastāvēšana nav iespējama. Mārketinga darboņi vēlas, lai Ziemassvētku laiks būtu, aizņemoties nosaukumu no Džona Steinbeka stāsta - „Mūsu neapmierinātības ziema.” Tas ir laiks, kad jākoncentrējas uz saņemšanu, tāpat kā došanu.
Interesanti, ka Bībele runā par šo tēmu, liekot aktīvi tiekties pēc pieticības pasaulē, kurā liekas dabiski un pat vēlami justies neapmierinātam. Lūk, ko par to saka sešas 1. vēstules Timotejam, nodaļas:
Pieticības vērtība. Padomājiet par to – mēs neesam redzējuši, ka bēru procesijai sekotu kravas furgoni. Lai kādi būtu mūsu materiālie ieguvumi, tie visi paliek aiz mums, kad mēs nomirstam. Tātad mērķis nav iegūt materiālos labumus, bet gan balvu par laba darīšanu. Mūsu dzīves laikā kāroto mantu vērtība izzudīs, kad mēs būsim uz nāves gultas. Būtiskas būs mūsu attiecības, tas, kas paliks aiz mums cilvēkos un galu galā tas, ko mēs varam gaidīt pēc nāves. “Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1 Timotejam 6:6-8).
Neapmierinātības draudi. “Cik ir pietiekami?” reiz pajautāja bagātam biznesa vadītājam. “Tikai vēl nedaudz vairāk,” skanēja godīga atbilde. Tomēr dzīve ar šādu filozofiju ir pašsagraujoša. Dzenoties pēc vairāk, mēs nereti nenovērtējam to, kas mums jau ir, un to, ko esam sasnieguši. Nauda un materiālās lietas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, bet slimīga dzīšanās pēc tām par jebkuru cenu var būt katastrofāla. “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1 Timotejam 6:9-10).
(Autors: Roberts Dž. Tamasi; Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija)
