Pirms kāda laika dzirdēju stāstu par diviem draugiem, kuri bija devušies makšķerēt. Viens bija pieredzējis un noķēra daudz zivju, bet otrs bija iesācējs un nenoķēra nevienu. Kad „jauniņais” prasīja draugam, kāpēc tā, tas atbildēja vienkārši un godīgi: „Es makšķerēju cītīgāk.”
Tas ir tas, kā es jūtos saistībā ar fotografēšanu. Veidojot profesionāla fotogrāfa karjeru, man šķiet, ka es fotografēju mazliet cītīgāk, kā to dara vairums cilvēku. Intensitāte nosaka atšķirību starp momentuzņēmumu izdarīšanu un fotogrāfiju veidošanu. Tā ir aizrautības, iemaņu, attieksmes, pieredzes un, iespējams, aicinājuma apvienojums.
Pēdējais minētais – aicinājums- ir svarīgākais noteikums. Esmu novērojis daudzus cilvēkus, kuri nepareizi uztvēruši aicinājumu, vai pat nav mēģinājuši to atklāt un saprast. Es bieži cilvēkiem jautāju: „Kas ir tas, ko jūs patiesībā vēlaties darīt?” Bieži vien atbilde atšķiras no tā, ko viņi dara pašreiz. Tas ir bēdīgi, iespējams, pat traģiski. Kāpēc nolemt sevi mūža garumā darīt to, ko patiesībā nevēlies?
Kādreiz es tiku uzskatīts par tagad arhaiskas tehnoloģijas, melnbaltā foto, ekspertu. Bet lietas mainās. Katru otro gadu Ķelnē notiek vispasaules foto tehnoloģiju izstāde Photokina. (2006. gadā to apmeklēja 162,000 cilvēki no152 dažādām valstīm.) Kad mēs ar sievu pirms 20 gadiem to apmeklējām, nebija ne vēsts par to, ka nākotnē fotogrāfija nesaistīsies ar filmām un ķīmiju. Tomēr šogad galvenie jaunumi saistījās ar jaunatklājumiem fotografēšanā. Viss ir kļuvis citādāks.
Tas ir iemesls tam, kāpēc man pēc 12 gadu pārtraukuma atgriežoties pie fotografēšanas, viss bija jauns un aizraujošs. Tā daudzveidība un kvalitāte, ko var panākt ar digitālajiem paņēmieniem, kas liek filmām un ķīmijai šķist kā senajiem laikiem. Tomēr arvien ir tādi, kuri uzstāj , ka jāpaliek pie vecajām vērtībām. Tie ir „izmācījušies” cilvēki, veco procesu eksperti.
“Izmācījušies” cilvēki perfekti raksturo pēdējo paaudzi. Tie, kuri mācās, ir gatavi doties uz priekšu kopā ar jauno paaudzi. Tam nav nekāda sakara ar vecumu, bet visvairāk ar attieksmi. Bībelē, Vecajā Derībā Salamana mācītāja grāmatā ir teikts, ka nav nekas muļķīgāks, kā ilgoties pēc pagājušām dienām. Gudrais lūkojas uz nākotni.
Es atklāju, ka svētdienas vakaros ar nepacietību gaidu nākamo darba dienu, lai veiktu interesantas lietas ar fotografēšanu, atjaunotajā degsmē uz seno aicinājumu, kuram sekoju ilgus gadus. Tas var nenozīmēt, ka esmu gudrs, bet noteikti, ka piederu mazākumam. Vairums cilvēku vienkārši savu laiku velta lietām, kuras patiesībā nevēlas darīt, un ilgojas pēc aiziešanas atpūtā. Viņu kreativitāte ir apspiesta jau skolā, vēlāk korporatīvā pasaule viņus jau iesprostojusi kastē.
Vai jūs esat starp izmācītajiem, tāds, kurš ir autoritāte tajā, kā jādara pa vecam? Kādēļ netiekties kļūt par tādu, kurš mācās, izvēloties meklēt jaunas idejas un jaunus to realizācijas veidus? Tad jums nākotne šķitīs aizraujoša, dodot iemeslu katru jaunu rītu no gultas celties ar entuziasmu, vēlmi sekot aicinājumam un atklāt jaunus horizontus. Tad jūs varēsiet piekrist dziesminiekam, kurš rakstīja: “Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!” (Psalmi 118:24).
(Autors: Džims Matiss, Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija)
