Lai gūtu panākumus biznesā, ir nepieciešams pazīt cilvēkus: “Es pazīstu savus pircējus/klientus.” “Es pazīstu savus darbiniekus.” “Es pazīstu savu personālu.” “Es pazīstu savu komandu.” Bet cik labi patiesībā mēs viņus pazīstam?
Darbā mēs ik dienu, sadarbojoties dažādos projektos, sniedzot vai saņemot detalizētus rīkojumus, gūstot atsauksmes par padarīto, saskaramies ar lielu skaitu ļaužu. Mēs cauru dienu sarakstāmies ar SMS vai e-pasta starpniecību ar neskaitāmiem cilvēkiem. Mēs varbūt zinām kaut kādu noteiktu informāciju par viņiem – darba vēsturi, prasmes, kā viņi ģērbjas, kāda ir viņa mašīna, kādas personīgās intereses. Taču vai tas nozīmē, ka mēs patiesi viņus pazīstam?
Mūsdienu sabiedrībā izplatītas ir virspusējas attiecības – komunikācijas galvenie veidi ir zvani, īsziņu vai e-pasta sarakstes, kā arī nepastāvīgas tikšanās. Pat tad, kad mēs strādājam, lai veiksmīgi noslēgtu kādu projektu, ir iespējams, ka dažus dalībniekus mēs zinām tikai pēc tiem atvēlētajām lomām procesā.
Tehnikas attīstībā visādā ziņā ir uzlabojusi produktivitāti, padarot to efektīgāku, taču šī “high-tech, low-touch” vide ir stipri ietekmējusi darba kolektīva savstarpējo draudzību un saskarsmi. Mēs nevaram visus ļoti labi pazīt, un tas nemaz nav nepieciešams, taču apzinātas pūles var atalgoties dziļās attiecībās, kas palīdzētu mūsu kopējai darba pieredzei.
Interesanti, ka bieži vien spēcīgu attiecību izveides pamatā ir nelaimes. Kad viss ir labi, jebkurš var būt “draugs”, taču grūtībās un spriedzes apstākļos atklājas cilvēka īstā iekšējā būtība – laba vai slikta. Savstarpējais atbalsts sarežģītos brīžos bieži padziļina un stiprina personīgās saites. Kā rakstīts Salamans Mācītājs 4:12: “Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.”
Tas pats ir attiecināms arī garīgā ziņā. Mēs varam teikt, ka “pazīstam Dievu”. Taču, ja Dieva pazīšana ir ticēt, ka Viņš vienmēr uzklausīs mūsu lūgšanas tādā veidā, kā mēs gribam, lai Viņš tās uzklausītu, tad tā nav patiesa Dieva pazīšana. Kā saka viens mans draugs: “Dievs ir labs visu laiku.” Tas ietver arī tos brīžus, kad viss nenotiek tā, kā mēs to vēlētos. Šeit būs pāris domas, kas ir aprakstītas Bībelē par Dieva pazīšanu.
Zināšana par Dievu. Pat paviršs skats uz apkārtējo pasauli mums sniedz bagātīgu informāciju par Dievu, tāpēc ir viegli zināt “par Dievu”: “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Romiešiem 1:20)
Apņemšanās pazīt Dievu. Lai gan mēs pamanām daudz no tā, ko Dievs dara, lai patiesi pazītu Viņu, ir nepieciešama nelokāmība un apņemšanās. Apustulis Pāvils to definēja kā savas dzīves mērķi: “… un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību…” (Filipiešiem 3:9,10).
Pazīt un ticēt Dievam. Pazīt Dievu nozīmē ticēt tam, ka Viņš labāk nekā mēs zina, ko mums vajag un kas mums būtu labākais: “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11)
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 / www.cbmc.lv.
