„Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu.” Filemonam 8., 9. pants.
Mēs varētu jautāt, kā Pāvila tuvam draugam Filemonam varēja piederēt vergi, ja verdzība degradē gan īpašnieku, gan pakļauto? Bet kā ar pašu Pāvilu? Kā mēs varam izskaidrot viņa uzvedību?
Pāvils bija iepazinies ar aizbēgušu vergu. Onēzims bija Pāvilu atradis cietumā, uzklausījis viņa sludinātās labās vēstis un kļuvis par kristieti. Tad Pāvils raksta vēstuli Filemonam, Onēzima īpašniekam. Kā viņš rīkojas tālāk? Viņš nosūta Onēzimu atpakaļ!
Ko Pāvils domāja? Kāpēc viņš Filemonu nenorāja par radīšanas un Evaņģēlija noliegšanu, verdzinot citu cilvēku? Kāpēc Pāvils šo jauno cilvēku nepaturēja pie sevis, tādējādi kaut nedaudz atvieglojot viņa dzīvi?
Nosūtīdams Onēzimu atpakaļ pie Filemona, Pāvils viņu pakļāva lielam riskam. Romiešu likumos aizbēgušiem vergiem bija paredzēti nopietni sodi: Onēzimu varēja piesist krustā, iemest pie plēsīgiem nēģiem vai vismaz apzīmogot ar neatgriezenisku, paliekošu rētu, lai nodrošinātos pret nākotnes centieniem izbēgt.
Romas impērijā verdzība bija plaši izplatīta, un Filemons nebija vienīgais Jēzus Kristus sekotājs, kuram piederēja vergi. Pāvils vairakkārt savās vēstulēs runā par attiecībām starp kungiem un pakļautajiem. Vēstulē korintiešiem viņš rakstīja: „Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja vari kļūt brīvs, tad labāk kļūsti.” (1. Kor. 7:21) Citās Rakstu vietās viņš mudināja vergus saviem kungiem kalpot uzticīgi un godīgi, savukārt vergturiem izturēties pret vergiem godīgi un taisnīgi (Efez. 6:5 9; Kol. 3:22; 1. Tim. 6:1 2; Titam 2:9 10).
Pāvils nevienā vietā vergturiem nepavēlēja savus vergus atbrīvot un nemudināja arī vergus uz sacelšanos. Kas bija noticis ar Pāvila morālo stāju? Tā bija tieši tāda, kādu Kungs to bija izveidojis. Ņemot vērā, ka tolaik verdzība bija dziļi iesakņojusies likumīga ekspluatācijas forma, bet kristieši — vien minoritāte bez juridiska statusa, būtu bijis muļķīgi mēģināt izmainīt sociālo kārtību. Pāvils tomēr bija iesaistīts sociālās kārtības pārmaiņās. Viņa sludinātais žēlastības Evaņģēlijs iesēja idejas, kas bija kā bumbas ar laika degli, lai ar laiku verdzību vienkārši uzspridzinātu. „Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.” (Gal. 3:28) „Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos — Kristus.” (Kol. 3:11)
Žēlastība joprojām ir kā bumba ar laika degli — vai jūs tam ticat?
(Autors: Viljams Džonsons)
