Vai esat ievērojuši, cik ļoti bērni cenšas iegūt neatkarību? Zīdaiņi, protams, ir pilnīgi atkarīgi, kad viņus pabaros, nomazgās, apģērbs un pat pārvietos no vienas vietas uz citu. Bet, sasniedzot noteiktu vecumu, parasti ne vēlāk kā divu gadu vecumā, viņi instinktīvi sāk apliecināt savas tiesības uz neatkarību.
Kad jūs mēģiniet bērnam uzvilkt viņa apavus, viņš noraida jūsu pūliņus: “Es pats!” Arī piedāvājot mazajam puikam apēst pēdējo kumosu no viņa šķīvja, viņš to uzsvērti noraida. Vecāki nevēlas, lai viņu bērni kļūtu neatkarīgi jau divu vai trīs gadu vecumā.
Šis impulss uz pašpaļāvību un pašpietiekamību ir spēcīgs visā mūsu dzīves laikā. Daudzi cilvēki sapņo par finansiālu neatkarību, sasniedzot punktu, kad algas čeks vairs nav nepārvarams motivators, lai strādātu. Citi ilgojas pēc stāvokļa, kurš raksturots Viljama Ernesta Henlija dzejolī “Invictus”. Šajā 1888. gadā pirmo reizi publicētajā dzejolī tā varonis saka: ”Es esmu sava likteņa valdnieks: Es esmu savas dvēseles kapteinis.”
Tas, ka vēlaties būt sava likteņa noteicējs, uzņemties atbildību par savu lēmumu un rīcības sekām, šķiet uzslavas vērts. Tomēr pilnīgai neatkarībai ir arī negatīvā puse.
Vecajā Derībā Bībelē mēs varam lasīt par Usiju, kurš 25 gadus kalpoja par Jūdejas ķēniņu. Mums ir rakstīts: “Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs… un, kamēr viņš meklēja To Kungu, Dievs lika viņam zelt.” (Otrā Laiku 26:4-5). Ilgu savas dzīves laiku Usija atklāti apzinājās savas labklājības atkarību no Dieva.
Tomēr savas valdīšanas vēlākajos gados acīmredzams, ka slava viņam „sakāpa galvā”. Arī tad, kad viņam norādīja uz viņa pārkāpumu, viņš augstprātīgi atteicās mainīt savu nostāju. “…Tā viņa slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens. Bet, kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret To Kungu, savu Dievu…” (Otrā Laiku 26:15-21). Usija kļuva pašpaļāvīgs, viņam nevajadzēja nevienu, pat Dievu.
Šis ķēniņš dzīvoja pirms tūkstošiem gadu, bet cilvēka daba kopš tiem laikiem nav īpaši izmainījusies. Daudzi no mums, uzsākot savu biznesu vai profesionālo karjeru, apzinās, ka panākumi ir ārpus mūsu sapratnes. Mēs vēršamies pie citiem, pat Dieva, lai gūtu palīdzību, it īpaši sevišķi atbildīgos vai problēmu brīžos. Tomēr, kad ir gūti panākumi, mums zūd šī atkarības sajūta: „Es pats sevi aiz matiem izvilku no purva,” mēs secinām gozējoties pašslavināšanā.
Kā to piedzīvoja ķēniņš Usija, šāda attieksme parasti noved pie nelaimes. Neapzinoties palīdzības nepieciešamību, rāpjoties pa panākumu kāpnēm, tāpat cenšoties noturēties panākumu vilnī, mēs veicam kļūdainas darbības un kļūstam viegli ievainojami gan konkurentiem, gan opozicionāriem. Bībele mums stāsta, kā no šāda posta izvairīties:
Apzinies, ka Dievs ir gudrības un panākumu avots. “Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies” (Jozuas 1:8).
Esi atvērts pret aizrādījumiem un korekcijām. “Kas neievēro pārmācību, piedzīvo nabadzību un kaunu; kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūs augstā godā” (Salamana pamācības 13:18).
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 / www.cbmc.lv.
