7.12.10

Atjautīgā žēlastība

Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem.” Ebrejiem 10:24.

Mūsdienās aizvien vairāk cilvēku izmanto Dieva dotās spējas, lai radītu jaunu ļaunumu. Sākot no masveida iznīcināšanas ieročiem līdz plašsaziņas līdzekļiem, cilvēki izdomu un radošumu izmanto kaitīgiem, dažkārt pat nežēlīgi ļauniem nolūkiem. Šādos laikos Dievs aicina savus sekotājus būt radošiem iedrošinot. Viņš mūs izaicina parādīt gudru un atjautīgu žēlastību.

Man patīk vērot, kā ļaudis dodas projām no baznīcas. Redzēdams, kā cilvēki, gandrīz ne vārda neteikuši, pamet to pēc iespējas ātrāk, sev saku: „Šodien viņi nedzirdēja labo vēsti.” Bet, kad redzu, kā viņi no visas sirds dzied noslēguma dziesmu un varbūt pat negribīgi, bet stalti aiziet, es saku: „Šodien viņi dzirdēja cerības un drosmes pilnu vēsti.”

Mēs nenākam uz dievnamu, lai mācītājs mums uzbruktu. Dzīve jau tā ir pietiekami grūta. Nav nepieciešams, lai kāds mums paziņotu to, ko jau zinām: esam kļūdījušies, neesam spējuši saglabāt Dieva izveidotos ideālus. Mēs uz dievkalpojumu nākam ne tāpēc, ka esam nevainojami, bet tieši pretēji: esam tālu no vēlamā ideāla. Mēs vēlamies redzēt Jēzu, savu Glābēju, Dziedinātāju un Dzīvo Cerību.

Viens no maniem iecienītākajiem Dieva Vārda sludinātājiem ir Septītās dienas adventistu mācītājs Džeims Gillijs. Viņa vienmēr aizraujošās svētrunas satur spilgtas ilustrācijas. Daudzas no tām atspoguļo viņa paša dzīvē pieredzēto. Viņš nekad sevi neslavē; viņš vienkārši dalās savos pārbaudījumos, izteikdams interesantas piezīmes ar nelielu sevi rājoša humora piegaršu.

Mācītājs Gillijs ir sarakstījis vairākas grāmatas, tostarp „Turpiniet turpināt”. Nav pārsteigums, ka viņam ir arī šāda nosaukuma svētruna. Tajā viņš stāsta par kādu diabētiķi, kurš daudzus gadus ievēroja ļoti stingru diētu. Tomēr visbeidzot viņš savai ģimenei sacīja: „Es ēdīšu to, kas man garšo, pat ja tas mani nogalinās.” Tieši tā viņš arī rīkojās, un, kā jau bija paredzams, ar viņu notika visļaunākais. Tikai divas nedēļas pēc viņa nāves tika izgudrots injicējamais insulīns. Viņš pārāk ātri padevās.

Mācīdamies koledžā, Džims Gillijs vienā brīdī sāka justies ļoti, ļoti slikti un nolēma padoties. Kad jauneklis devās pie koledžas prezidenta, lai iestādes vadītājs ar savu parakstu atbalstītu puiša vēlmi studijas pārtraukt, prezidents ātri vien izdibināja viņa problēmu — Džimu bija pametusi draudzene. Prezidents Džimam ieteica uz pāris dienām aizbraukt no koledžas un apsolīja, ka tad, kad puisis pārradīsies, viņš nepieciešamos dokumentus parakstīts.

Džims šim padomam paklausīja — devās projām, brauca un brauca, domāja un domāja. Kad puisis atgriezās, viņš bija nolēmis tomēr nepadoties. Viņš palika un izturējās pret savu bijušo draudzeni, cik vien nejauki iespējams.

Bet žēlastība ir savāda, brīnišķīgi atjautīga. Pēc gada viņi apprecējās un dzīvo laimīgi vēl šodien.

Autors: Viljams Džonsons