„Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."” (1.Mozus 32:29)
Vai esat pamanījuši, kā Bībelē, Vecajā Derībā, saukti ebreji? Viņu slavenais ciltstēvs bija Ābrahāms, kuram piemita liela ticība (un arī daudz cilvēcisku vājību). Būtu loģiski, ja šī tauta tiktu saukta par „Ābrahāma bērniem,” tomēr tie visur dēvēti par „Izraēla bērniem”.
Izraēls? Tas ir viens no Jēkaba vārdiem, bet šis cilvēks taču bija viens no lielākajiem krāpniekiem Vecajā Derībā! Viņš piekrāpa savu veco, aklo tēvu; viņš piekrāpa savu brāli Ēsavu; viņš piekrāpa savu tēvoci Lābanu. Kādēļ Dievs neizvēlējās saviem ļaudīm Ābrahāma, bet gan šī nekrietnā īpatņa vārdu?
Atbilde ir – žēlastība. Jēkaba labā Dievs paveica to, ko Viņš gadsimtu gaitā ir darījis visu cilvēku labā un ko Viņš dara joprojām: Viņš tiem dod otro, trešo un pat ceturto iespēju. Un Dievs turpina viņus mīlēt, aicina atgriezties, paceļ viņus, kad tie paklupuši, turpina viņus mācīt, līdz tie kļūst gudrāki un atzīst Viņu par savas dzīves Kungu. Tad viņi izmainās, kļūstot par jauniem cilvēkiem. Jēkabs tā kļuva par Izraēlu.
Dievs ilgu laiku bija ar Jēkabu strādājis. Iespējams, Jēkabs jau bija kļuvis gudrāks. Tomēr pienāca izšķirošā nakts. Viņš atgriezās Kānaānā kā bagāts vīrs ar divām sievām, 11 dēliem un meitu, kā arī milzīgiem ganāmpulkiem. Bet tad viņš saņēma biedējošu ziņu: Ēsavs nāca viņam pretī ar 400 bruņotiem vīriem! Jēkabs aizsūtīja sievietes, bērnus un lopus uz drošu patvērumu un pats plānoja pavadīt nakti lūgšanās.
Pēkšņi viņam uzbruka. Viņu satvēra kāds vīrs. Jēkabs cīnījās, lai izdzīvotu, bet drīz viņš atklāja, ka tas, ar kuru viņš mērojās spēkiem, nebija parasts cilvēks. Un tā tiešām bija! Tas bija Dieva Dēls, kurš joprojām ierodas arī pie mums, kurš cenšas mūs ievest jaunā dzīvē, kuru Viņš piedāvā.
Jēkabs šo jauno dzīvi atrada un ieguva arī jaunu vārdu – Izraēls, kas tulkojumā nozīmē: „Viņš cīnās ar Dievu.”
(Autors: Viljams Džonsons)
