„Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt” (2. Korintiešiem 8:12)
Pirms vairākiem gadiem Spaisera memoriālās koledžas (Indija) direktors Justuss Devada Dienvidindijā apmeklēja vairākas draudzes, kuru dibināšanā viņš kādreiz bija piedalījies. Vienā no draudzēm cilvēki bija sapulcējušies uz dievkalpojumu, bet draudzes vecākais nezināmu iemeslu dēļ kavējās.
„Viņš ir ļoti uzticams,” apgalvoja mācītājs, „viņš nekad nemēdz kavēt dievkalpojumus tāpat vien.” Tādēļ sanākušie gaidīja un gaidīja, neuzsākot dievkalpojumu, bet draudzes vecākais nerādījās un nerādījās. Beidzot draudze tomēr nolēma sākt dievkalpojumu bez viņa.
Dievkalpojuma laikā Devada ieraudzīja ienākam gados vecāku cilvēku ļoti pieticīgā apģērbā. „Atvainojos, ka nokavēju,” viņš sacīja mācītājam. „Es tik ļoti vēlējos paspēt laikā, bet man nebija naudas ziedojumam. Vienīgais, ko es varēju iedomāties, bija mana vista, tādēļ gaidīju, kamēr tā izdēs olu. Es mēģināju vistu pasteidzināt, bet šodien tā bija ļoti kūtra.”
Tad draudzes vecākais attina vīstoklīti, kuru līdz šim bija saudzīgi turējis rokās, un pasniedza savu ziedojumu – rūpīgi iesaiņotu olu.
Pārdomājot par visu, kas man pieder, mani patiesi aizkustina šī jaukā cilvēka iejūtība un ziedošanās. Debesu valstība sastāv no tādiem cilvēkiem, kuri ir gatavi dot Devējam nevis ļaužu atzinības vai kāda cita aprēķina, bet patiesas pateicības un nesavtības mudināti.
(Viljams Džonsons)
