22.3.10

ŽĒLASTĪBA DARBAVIETĀ

Laiku pa laikam mēs dzirdam diskusijas par dažādu reliģiju un ticību plusiem, bet viena no kristietības unikālākajām izpausmēm ir žēlastības koncepcija, kas tiek definēta kā „nepelnīta labvēlība”, jeb „beznosacījuma pieņemšana”. Būtība ir tajā, ka žēlastība nav kas tāds, ko var nopelnīt vai saņemt tāpēc, ka mums tā pienākas mūsu nopelnu dēļ. Patiesībā mēs to saņemam to, ko neesam pelnījuši.

Augstāk aprakstītā žēlastība vairumā gadījumu darba vietās ir svešs jēdziens. Mēs runājam par „pelnīšanu, lai dzīvotu.” Daudzu profesionāļu, it sevišķi to, kuri darbojas pārdošanā, atalgojums ir saistīts ar sniegumu, cik lielu ieguldījumu viņi dod uzņēmuma apgrozījuma pieaugumā, vai cik labi uzņēmums darbojas viņu vadībā. Cik bieži jūs esat dzirdējuši par darbinieka paturēšanu, neskatoties uz to, ka viņa vai viņas ieguldījums ir niecīgs vai arī atlaišana ir pelnīta?

Par laimi savā žurnālista karjeras laikā es varu atcerēties dažas reizes, kad esmu guvis labumu no šādas žēlastības, gadījumus, kuros, ja es būtu savs boss, iespējams, vēlētos pats sevi atlaist.

Pirmajā darba gadā kā avīzes redaktors, piemēram, es kļuvu neapmierināts ar diskusijas gaitu pilsētas mēra preses konferencē un piecēlos, lai izteiktu savus komentārus. Būdams ļoti nepieredzējis, es vēl nesapratu, ka mans darbs nav radīt ziņas, bet gan tās atreferēt. Rezultātā mans darba devējs saņēma sūdzību. Viņš žēlsirdīgi manu kļūdu norakstīja uz pieredzes trūkumu, jauneklīgu eksaltāciju un naivumu. Viņš mani brīdināja šādas kļūdas vairs neatkārtot.

Pēc vairākiem gadiem, citā laikrakstā, es nožēlojamā kārtā netiku galā ar rīta laikraksta izdošanas pārraudzību. Pēdējā brīdī ieradās galvenais redaktors un mani izglāba. Tā vietā, lai mani rātu, vai vēl ļaunāk atlaistu, viņš vienkārši paveda malā, apliecināja, ka uzticas man, un sniedza dažus padomus, kuri varētu palīdzēt turpmākajā darbā.

Cita reize bija, kad mani pieņēma darbā CBMC komandā, neskatoties uz to, ka mana pieredze dažās jomās nebija pietiekama. Mans psiholoģiskais portrets atbilda „neapstrādātam dimantam”, un mans boss izvēlējās koncentrēties uz manu potenciālu, nevis pieredzi. Es vēlreiz saņēmu „žēlastību”.

Bībelē mēs varam atrast daudzus piemērus žēlastībai: Jēkabs, kurš piekrāpa savu brāli Ēsavu ar pirmdzimtību, Jāzeps, kurš brāļu priekšā dižojās ar sava tēva labvēlību, Mozus, kurš nogalināja ēģiptieti, Dāvids, kurš pārkāpa laulību un, mēģinot slēpt grēku, nogalināja pavestās sievas vīru. Katru no viņiem Dievs izmantoja īpašā, ekstraordinārā veidā.

Arī Jēzus saviem sekotājiem parādīja žēlastību ne reizi vien. Jāņa evaņģēlijā 15:16, Viņš tiem atgādina: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus…” Vēlāk, kad Sīmanis Viņu trīs reizes noliedza, Jēzus piedeva impulsīvajam māceklim un deva vienkāršu instrukciju: “Gani Manas avis!” (Jāņa ev. 21:17). Ar šiem vienkāršajiem vārdiem Pēteris tika atgriezts kalpošanā.

Kā redzams, darbinieks var būt nepiemērots specifiskam darbam, vai arī neētiska, amorāla rīcība var likt domāt par tā atbrīvošanu kā vienīgo iespēju. Bet dažkārt, ja persona nesasniedz nepieciešamo, tikai izrādīta žēlastība var būt pamatā personas izaugsmei par vērtīgu, produktīvu komandas locekli.

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.