9.3.10

Atvase izkaltušā zemē

 

Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē.” (Jesajas 53:2)

Kad Ābrahams Linkolns piedalījās kampaņā, lai kļūtu par ASV prezidentu, viņa atbalstītāji sacerēja skaitāmpantu, kurā tika uzsvērts, ka viņš ir uzaudzis un līdz šim dzīvojis īstos laukos.

Šķita neiespējami, ka šis garais, melanholiskais vīrietis ir piemērota kandidatūra, lai vadītu jauno valsti, kad tā saskārās ar lielāko pārbaudījumu – valsts bija sadalījusies divās frontēs, cīnoties par verdzības jautājumu. Tomēr izrādījās, ka godīgais, vienkāršais un pieticīgais Eibs (kā Linkolnu dēvēja viņa paziņas), kuru bieži vien nomelnoja pat viņa paša kabineta locekļi, ir tieši tas, kas tobrīd bija vajadzīgs. Viņa stingrā pārliecība palīdzēja Ziemeļiem turēties pie iesāktā; viņa publiskajās uzrunās, kuras viņa laikabiedri nomelnoja un apsmēja, izskanēja nemainīga līdzjūtība, taisnīgums un gudrība.

Par labāko ASV prezidentu uzskatītais Ābrahams Linkolns bija atvase, kas izšķīlās no izkaltušas zemes.

Ko lai sakām par Jēzu, Marijas dēlu? Viņš uzauga Nacaretē, un šis miests, lai cik mazs būdams, bija ieguvis sliktu slavu. Dievbijīgais Nātānaēls šausminājās: „Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” (Jāņa 1:46) Evaņģēlijos atrodams īss, bet spilgts Jēzus kaimiņu uzvedības apraksts. Kad Viņš sludināja sinagogā un šiem ļaudīm tas nepatika, tie sadusmojās, izdzina Viņu no pilsētas un mēģināja nogrūst no klints! (Sk. Lūkas 4:28-30)

Arī šodien mēs kļūdāmies līdzīgi kā Nātānaēls. Mēs ātri vien cilvēku „norakstām” tikai tāpēc, ka viņš nav pazīstams ar „pareizajiem” ļaudīm, viņam nav „pareizās” izglītības, „pareizās” ādas krāsas vai atbilstoša norēķinu konta. Viņus nemaz neredzējusi, mēs nedodam šiem cilvēkiem iespēju, izdarām uz aizspriedumainiem uzskatiem pamatotus pieņēmumus un secinājumus.

Šī doma mani biedē. Mesija bija no Nacaretes. Dieva atvase izauga no izkaltušas zemes. Šodien vēlos, lai manas acis tiktu atvērtas un es spētu Dieva asnu saskatīt neatkarīgi no tā, kāda ir zeme, no kuras tas izaug.

(Viljams Džonsons)