To, ko tagad rakstu, man vajadzēja pastāstīt jau senāk. Tāpēc lūdzu Dievam piedošanu, ka neesmu to izdarījusi.
Biju mūsu draudzes locekle, kad saslimu ar astmu. Pati biju vainīga, jo laicīgi neizārstēju klepu. Domāju - pāries, bet nekā. Aizgāja tik tālu, ka sāka trūkt elpa, un ārsti atzina, ka man ir astma. Man izrakstīja inhalatorus, kuri bija jālieto katru dienu, un teica, ka ar šo slimību jāsadzīvo. Sākumā neuztvēru to traģiski. Bet gāja laiks, un ar katru dienu vairāk iepazinu, cik šī slimība ir briesmīga. Es nemācēju ar to sadzīvot. Ik pa laikam gulēju slimnīcā. No savas puses darīju ko varēju. Dzēru tējas, sulas, gavēju, izskrēju dažādus ārstus, aizbraucu uz slavenu sanatoriju Krimā, kur ar labiem panākumiem ārstē šādus slimniekus. Taču nelīdzēja nekas - mans stāvoklis ar katru gadu tikai pasliktinājās. Sāku kristies svarā. Apkārtējie cilvēki to iztulkoja tā, ka tas ir no gaļas neēšanas. Fiziski nevarēju gandrīz neko padarīt. Vienmēr mani mocīja klepus. Cik neesmu raudājusi, lūgusi Dievu, lai Viņš mani dziedina, kliegusi un vairāk par visu pārdzīvojusi, ka ar savu izskatu un slimošanu apkaunoju Viņu.
Pa šiem gadiem vairākas reizes esmu bijusi nāves priekšā saistībā ar astmu, bet vienmēr Kungs ir izglābis. Un brīžos, kad šķobījās mana ticība, Viņš mani stiprināja. Nereti izdarīju kļūdas, bet Jēzus tās vērsa par labu. Viņš mani vadīja soli pa solītim. Es pieņēmu Bībelē atklātos 8 veselības principus un sāku dzīvot pēc tiem. Sāku ēst kārtīgas brokastis un vieglas vakariņas, dzēru ūdeni pietiekošā daudzumā, gāju pastaigāties. No savas ēdienkartes izsvītroju arī pienu un olas, par ko nelielā šokā bija visi pazīstamie. Viņi domāja, ka es vispār nokritīšu no kājām. Bet es biju sajūsmā par savu jauno dzīves veidu. Man likās, ka visu tagad daru pēc Dieva prāta, un Dievs mani dziedinās. Balstījos uz apsolījumu, kas rakstīts 2Moz. 15,26. Es „sapņoju”, kā tas būs, kad Dievs mani dziedinās, un cik es būšu laimīga, bet gāja mēneši, un nekas nenotika. Biju nesaprašanā, vīlusies, sātans uzbruka ar šaubām, ko Dieva spēkā tomēr pārvarēju. Es teicu sev: lai vai kā, atpakaļ tomēr neiešu, es turpināšu šo iesākto ceļu.
Nokļuvu atkal slimnīcā. Kamēr man „gāza” iekšā hormonu preparātus, jutos brīnišķīgi. Man bija spēks, enerģija, netrūka elpas un nebija klepus. Iznākusi no slimnīcas, kādu laiku vēl lietoju zāles, bet, kad beidzu tās lietot, viss sākās no gala. Manu sirdi pildīja rūgtums - vai tiešām visu atlikušo mūžu es to vien tik darīšu, kā cīnīšos ar šo slimību? Zemojos lūgšanā un izkratīju visu savu sirdi Viņa priekšā. Lūgšanu noslēdzu ar vārdiem: ”Kā būs, tā būs. Tu esi bijis ar mani līdz šim, gan jau Tu būsi mans palīgs arī uz priekšu.” Es tagad nelūdzu dziedināšanu, tikai visu noliku Dieva rokās. Piecēlusies no lūgšanas, darīju tālāk ikdienas mājas darbus un vairs par to nedomāju. Tikai pēc kāda laika ievēroju, ka man vairs netrūkst elpa, nav klepus un nav jāpūš „pūšamie”. No sākuma nesapratu - varbūt tas viss tik tāpat. Bet nē, sāku pie sevis nojaust, ka pat jūtos citādāk. Es jutos kā vesels cilvēks! Nevarēju tam noticēt, un arī mani ģimenes locekļi baidījās tam noticēt. Tad es izdomāju, ka mēģināšu skriet. Ja varēšu paskriet (ko agrāk vispār nevarēju, jo uzreiz trūka elpa), tad Dievs mani ir dziedinājis. Un es skrēju… un elpoju brīvi, no laimes lēkāju un saucu: „Es esmu vesela!” Nekad neaizmirsīšu šos laimes brīžus.
Kungs mani dziedināja. Ne tad, kad es to gribēju, bet kad Viņš to gribēja. Viņam ir savs zināms laiks. Ārsti man teica, ka astma nav ārstējama, bet Dievs mani redzēja starp miljoniem cilvēku un par mani iežēlojās. Dievs parādīja, ka Viņam nekas nav neiespējams, ka Viņš ir tāds pats kā toreiz, kad dzīvoja uz Zemes starp cilvēku bērniem un dziedināja viņu kaites.
Esmu Jēzum bezgala pateicīga. 7 gadus es biju slima. Tagad atskatoties saprotu, ka šie gadi nav bijuši veltīgi.
Vēl tikai piebildīšu, ka es pamazām ņemos svarā un joprojām esmu sajūsmā par veselīgo dzīvesveidu, kas kādreiz man likās dzīvē neizpildāms. Manas sirds ilgošanās ir - kaut es varētu pagodināt Jēzu, kas mani ir mīlējis un ar savām asinīm atsvabinājis. Viņam vienam lai ir slava un vara mūžu mūžos!
Laila Možeiko,
Ezerē
