Iespējams, mēs visi kādā laika posmā esam strādājuši tādu cilvēku vadībā, kuri katrā iespējamā situācijā centušies izrādīt savu varu pār mums. Vienalga vai tas bija direktors, prezidents, īpašnieks vai tiešais vadītājs, viņš skaidri deklarēja, ka viņa padoto uzdevums ir piepildīt viņa mērķus un kaprīzes. Vienam manam draugam bija boss, kurš teica: „Tu man esi vajadzīgs, lai es izskatītos labi.”
Gadu desmitus hierarhija no augšas uz leju kalpoja kā klasiskais biznesa modelis. Tomēr pēdējos gados šis modelis piedzīvojis krietnas izmaiņas. Viena no alternatīvām, kas var izpausties dažādos veidos, saucas -vadīšana kalpojot. Šajā gadījumā vadītājs saprot, cik svarīgi darbiniekiem dot iespēju un palīdzēt pilnveidot prasmes un iemaņas.
Viens no labākajiem bosiem, kāds man jebkad ir bijis, kad es pievienojos komandai, teica: „Es vēlos tev nodrošināt vietu, kurā tu varēsi pilnībā attīstīt savas spējas, kur tu varēsi būt tas, par ko tu vienmēr esi vēlējies būt.” Viņa nolūks bija vairāk palīdzēt man sasniegt savus mērķus, nekā tas, ko es varu darīt viņa labā. Tas ir apbrīnojami, kā strādāšana šāda cilvēka vadībā jūs iedvesmo darīt visu iespējamo priekš viņa.
Kad mēs kopā ar Deividu Stodartu rakstījām grāmatu „Padomdošanas sirds”, mēs novērojām patiesi lielu vadītāju kopīgu īpašību – spēju attīstīt jaunus vadītājus, palīdzēt cilvēkiem sasniegt maksimālās spējas. Neviens vadītājs nav uz visiem laikiem, tādēļ viņa paliekošo ietekmi var konstatēt tikai pēc tam, kad viņš ir projām. Tad mēs varam novērot, kā turpinās un attīstās viņa sāktais darbs, ja tas vispār turpinās.
Ideja par vadītāju, kurš kalpo, mūsdienās šķiet diezgan jauns jēdziens. Bet patiesībā tas atgriežas pie Bībeles, kura aptver cilvēces vēstures tūkstošgades. Tā māca principus, kurus var pielietot gan biznesā, gan personīgajā dzīvē. Lūk, dažas vietas, kur stāstīts par „apgriezto” vadīšanu.
Vadītājiem jāuztver sava loma kā aprūpētājiem. Labi vadītāji cenšas saskatīt padoto talantus un dot iespēju viņiem tos attīstīt. “Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.” (1. Pētera 5:2-3).
Vadītājiem nevajadzētu lietot savu pozicionālo varu, lai apmierinātu savu ego. Kad vadīšanu uzskata par godu un privilēģiju, nevis tikai par savām tiesībām, ikviens gūst labumu. “… Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13).
Vadītājiem jāparāda sava pazemība, uzņemoties atbildību. Cilvēki jūtas iedvesmoti un motivēti, ja vadītāji patiesi par viņiem rūpējas un viņu vajadzības un intereses stāda augstāk par savējām. “Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts.” (Mateja 23:11-12). “Un Viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: "Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps."” (Marka 9:35).
Vadītājiem jāseko Jēzus piemēram. Ja kāds ir pelnījis saņemt no citiem cieņu un godbijību, tad tas noteikti ir Jēzus Kristus. Pat Viņš nāca ar vēlmi kalpot, līdz pat krusta nāvei cilvēces grēku dēļ. “Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem."” (Marka 10:45). “Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” (Lūkas 22:27).
(Autors: Roberts Dž. Tamasi)
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2008 / www.cbmc.lv
