Es nekad sava dzīvē neesmu saticis kādu pareģi vai zīlnieku, taču šķiet, ka tas varētu būt labs darbs – visu dienu sēdēt un domāt, laiku pa laikam nonākot pie kaut kā tāda, kas izklausās gudrs vai pamācošs. Pie tam apkārt esošie cilvēki, bailēs, ka varētu iztraucēt domāšanas procesu, runā pieklusinātos toņos: “Klusu, viņš koncentrējas!”
Protams, 21. gadsimta biznesa un profesionālajā pasaulē mistisko zinātņu pārstāvjiem nav atvēlēta sevišķi liela vieta. Mēs esam vairāk orientēti uz darbību, mēs tiecamies gūt lielāku daudzumu īsākā laika periodā. To nav iespējams izdarīt vienkārši sēžot un domājot par kaut ko. “Nesēdi šeit, dari kaut ko!” Nav laika, lai kaut ko apsvērtu.
Vai tā ir pareizi? Vai “darīt kaut ko, jebko, pat tad, ja tas ir nepareizi” ir labākais veids, kā rīkoties, kad tuvojas termiņi, jārealizē projekti un jāizpilda mērķi?
Daudzi tā sauktie “A tipa” vadītāji atbildētu apstiprinoši. Viņi, apņēmības, ideju un enerģijas pārpilni, vēlas uzturēt darbību un jo ātrāk, jo labāk. Taču pieredze mums rāda, ka bieži vien nogaidīšana ir labāka “darbība” nekā strādāšana. Mans bijušais kolēģis nereti jautāja: “Kāpēc ir tā, ka mums nepietiek laika, lai spētu paveikt šo uzdevumu pareizi ar pirmo reizi, bet ir laiks, lai to izdarītu no jauna?” Citam manam draugam ofisā ir piestiprināta zīme, kurā rakstīts: “Mana steiga nerada tavu kļūdu plānošanā”. Citiem vārdiem sakot, ja mēs veltītu laiku, lai lietas pārdomātu, mēs varētu gūt lielākus panākumus un pieļaut mazāk kļūdu.
Taču šim jautājumam ir arī cits aspekts. Dažkārt, neskatoties uz mūsu centieniem un vēlmēm, nogaidīšana ir mūsu vienīgā opcija. Personīgi man tas ir grūti, jo es neesmu pēc dabas sevišķi pacietīgs. Taču, paskatoties uz visu atpakaļ, lielākoties nogaidīšana ir bijusi tā vērta. Piemēram, ir bijuši brīži, kad esmu juties tā, ka ir nepieciešamas izmaiņas manā karjerā un ka esmu gatavs šai pat brīdī tās izdarīt. Tā vietā apstākļi spieda gaidīt. Kad parādījās jauna darba iespēja, man par pārsteigumu tā bija labāka nekā es to spēju iedomāties.
Šeit būs dažas lietas, ko Bībele man ir iemācījusi par nogaidīšanu:
Ticiet Tam, kurš zina virzienu. Ja jūs ceļotu cauri bīstamai teritorijai, vai jums noderētu palīdzību no kāda, kas ir labi pazīstams ar šo rajonu? Dzīvē un darbā mēs nezinām, kur atrodas slazdi mūsu priekšā, taču Dievs gan. Tādos gadījumos ir noderīgi nogaidīt, līdz Viņš ir gatavs mūs nostādīt uz pareizā ceļa. “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana Pamācības 3:5-6)
Saprotiet, ka nogaidīšana nenozīmē bezdarbību. Dažkārt situācija pieprasa mums palikt pie sava, palikt tur, kur mēs esam. Citkārt mēs varam spert soļus, kas šķiet piemēroti, taču tāpat mums jātic, ka Dievs mums sniegs to, kas mums vajadzīgs. “Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu, neesi sašutis, ja kādam laimējas un ir sekmes, nedz arī par vīru, kas dara blēdības …. Gaidi uz To Kungu un nenovērsies no Viņa ceļa, tad Viņš tevi pacels, ka tu atgūsi savu zemi un ar gandarījumu redzēsi, ka bezdievīgie tiks izdeldēti.” (Psalmi 37:7, 34)
Saprotiet, ka nogaidīšana mums palīdz apjēgt, kurš ir pie kontroles. Mums patīk domāt, ka mēs kontrolējam to, kas un kā notiek mūsu dzīvēs. Tomēr bieži vien apstākļi ir tādi, ka mēs nekādi nevaram tos ietekmēt, līdz ar to vienīgais, ko mums atliek darīt, ir gaidīt. Šādi gadījumi var mums palīdzēt apjēgt, ka patiesībā pie kontroles ir Dievs, un Viņš zina, ko dara. “Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs, cildināms tautu starpā, cildināms pa visu pasauli.” (Psalmi 46:10)
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv
