Iespējams, jūs esat tāds cilvēks, kam ir izdevies daudz sasniegt, kas gūst plašu atzinību no uzņēmuma puses par paveikto. Jūs esat saņēmis neskaitāmus paaugstinājumus, profesionāļu sanāksmēs jūs bieži tiekat izcelts un jums ir tik daudz dažnedažādu goda rakstu un sertifikātu, ka uz sienas vairs pat nav brīvu laukumu jauniem.
Taču varbūt jūs neesat tāda tipa cilvēks. Jūs cītīgi strādājat, cenšoties izspiest no sevis to labāko, taču atzinību saņemat reti, ja vispār saņemat. Lielākā daļa no mums ir tieši šāda tipa cilvēki. Kamēr “superzvaigznes”, vadošie darbinieki un izpilddirektori gozējas starmešu gaismā, daudzi citi mokās ēnā. Iespējams, dažbrīd mums gadās just žēlumu pret sevi, prātojot, vai mūsu darbs nes kādu labumu un vai kādam tas vispār rūp. Tādos brīžos atcerieties – nevajag kaunēties būt par neatzīto varoni, “melnā” darba darītāju. Bieži vien tieši viņi ir tie, kas nodrošina to, ka darbība rit bez aizķeršanās.
Vai jūs esat kādreiz savainojuši kādu no savām locītavām – pagriezis celi vai izmežģījis īkšķi? Man ir bijis gan viens, gan otrs. Pirms es guvu šos savainojumus es nekad nedomāju par savu kreiso celi vai labās rokas īkšķi. Taču brīžos, kad celis sāpēja tā, it kā kāds tur durtu garu adatu, vai kad es vienkārši centos pagriezt durvju rokturi ar savu labo roku, man pēkšņi nācās piedomāt par abiem. Normālā situācijā locītavas, ja tās ir veselas, nevajadzētu īpaši sajust.
Vai iedomājieties orķestri – kad tiek spēlēts harmoniski, neviens atsevišķs instruments neizceļas, ja vien mūziķim nav piešķirts solo. Ja jūs simfonijas vidū izdzirdat vijoli vai flautu, kur to nevajadzēja dzirdēt, jūs saprotat, ka kaut kas nav labi.
Šis ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki darbā bieži vien negūst ievērību. Viņi izdara savu darbu, nepiesaistot papildus uzmanību, un sniedz savu artavu kopējā bez aizķeršanās. Kā viens mans kādreizējais priekšnieks teica: “Ja es neko nesaku, tad pieņem, ka viss ir kārtībā.” Varbūt tas neraisa pārliecību tiem, kam laiku pa laikam ir nepieciešams uzmundrinājums, taču mūsdienu profesionālajā un biznesa vidē tā ir realitāte. Sakāmvārds vēsta, ka čīkstošie riteņi ir tie, kurus ieeļļo pirmos.
Tad ko mums darīt, kad jūtamies nenovērtēti? Bībelē ir atrodami daži ieteikumi:
Atcerieties, ka mēs esam daļa no kaut kā lielāka. Pat tad, ja mēs netiekam izcelti pārējo vidū priekšzīmīga darba dēļ, mēs varam būt pārliecināti, ka mēs esam svarīga daļa no visa kopuma. Cilvēka sirds nevar funkcionēt bez smadzenēm vai plaušām un otrādi. “Jo, kā miesa ir viena… Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja… Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa." (1. Korintiešiem 12:12-20)
Atzīstiet, ka mēs esam vajadzīgi viens otram. Gluži kā uzņēmumam vajag mūsu padarīto, arī mēs gūstam labumu no citu ieguldītā un mums vajadzētu to novērtēt. "Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm…. Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut." (Salamans Mācītājs 4:9-12).
Saprotiet, ka Dievam jūsu darbs rūp. Izmantojot vēlreiz salīdzinājumu ar orķestri, dažreiz mums vajag spēlēt tikai Diriģentam – Dievam. Tas ir viss, kas nepieciešams. “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam …, Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu…” (Kolosiešiem 3:23-24)
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv.
