70. gados man un sievai piederošais foto apstrādes un drukāšanas uzņēmums bija viens no pirmajiem, kas iegādājās Kodak Royalprint fotoprintēšanas iekārtu. Jau tobrīd vecu fotogrāfiju kopēšana un atjaunošana bija ievērojama daļa no mūsu biznesa, tāpēc es ātri vien iemācījos, izmantojot šo iekārtu, kā no melnbaltām bildēm uztaisīt tās brūnganos toņos (sēpija).
Pēc pāris gadiem es piedalījos “Kodak” rīkotā seminārā, kurā kāds jautāja, vai ir iespējams foto pārtaisīt brūnganos toņos, izmantojot šo Royalprint iekārtu. “Kodak” tehniskais pārstāvis atbildēja, ka tas diemžēl nav iespējams.
Līdz ar to man bija tāda kā dilemma. Vai man teikt “Kodak” pārstāvjiem, ka tā nav taisnība, vai neteikt neko, bet dzīvot ar apziņu, ka es zinu kaut ko tādu, ko nezina neviens cits? Es izvēlējos otro, saprotot, ka nav nekā tāda, kāpēc man būtu jāinformē Kodak par to, ka viņu procesoram piemīt tādas iespējas, ko viņi paši neapjauš. Rezultātā es nopelnīju tūkstošiem dolāru, darot ko tādu, ko, tobrīd viens no 500 veiksmīgākajiem ASV uzņēmumiem žurnāla “Fortune” vērtējumā, atzina par neiespējamu esam.
Es biju atklājis iekārtai iespēju veikt tādu darbību, ko paši “Kodak” neapzinājās. Tā kā es nebiju “Kodak” darbinieks un nebiju arī nekādīgi citādi saistīts ar kompāniju, ja neskaita to, ka biju klients, manos pienākumos neietilpa viņus informēt par ko tādu, ko viņiem vajadzēja būt atklājušiem saviem spēkiem.
Šī situācija raisa dažus jautājumus. Vai “Kodak” to nemēģināja izdarīt? Kāpēc citi klātesošie nemēģināja eksperimentēt ar iekārtu paši? No šī es mācījos, ka tā saucamie “eksperti” nereti kļūdās un ka nevart ticēt it visam, ko redzi vai dzirdi. Dažreiz atmaksājas izpētīt lietas paša spēkiem.
Es zinu, ka daudzi mazie uzņēmumi ir veiksmīgi vienkārši tāpēc, ka viņi dara to, ko liels uzņēmums nespēj vai negrib darīt.
Kāds laiks ir pagājis, un šis procesors jau sen tehnoloģiju attīstības rezultātā ir nomainīts, un arī “Kodak” dažādu iemeslu dēļ ir bankrotējis, un palicis kā rēgs fotogrāfijas nozarē. Taču es vēl joprojām nodarbojos ar vecu un bojātu fotogrāfiju atjaunošanu. Kādreiz “Eastman Kodak” bija mans lielākais piegādātajs, tagad vienīgais, kas man ir no “Kodak”, ir antīka displeju kastīte. Dzīvē un darbā dažkārt gadās dīvaini un neparedzami pagriezieni.
Manuprāt, šim stāstam ir vienkārša morāle. Tā attiecas uz visiem uzņēmumiem it visās nozarēs – mēģiniet jaunas lietas, pieņemiet jaunus izaicinājumus, neticiet tiem, kas saka, ka kaut kas nav iespējams, vai cilvēkiem, kas baidās riskēt un darīt to, kas tik tiešām patīk.
Salamana Pamācībās 29:18 (burtiski tulkojot no angļu valodas) teikts: “Kur nav atklāsmes, tur tauta izmirst.” Iespējams, mans uzņēmums vēl joprojām pastāvētu arī tad, ja es nebūtu eksperimentējis un atklājis papildus iespējas foto iekārtai. Tomēr es nebūtu guvis ievērojamus ienākumus un prieku no apziņas, ka esmu iemācījies izdarīt ko tādu, ko pat pats ražotājs atzinis par neiespējamu. Tas pats par sevi ir daļa no tā prieka, ko gūsti riskējot uzņēmējdarbībā.
Autors: Džims Matiss
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 / www.cbmc.lv.
