Es nekad neaizmirsīšu savu pirmo braucienu uz Eiropu. Tā kā es devos uz CBMC pasaules sanāksmi Rotenburgā pie Tauberas, Vācijā, es izlēmu ierasties Eiropā nedēļu ātrāk un pievienoties savam onkulim un tantei, pieredzējušiem ceļotājiem, Budapeštā, Ungārijā. Es pats esmu ungāru izcelsmes, tāpēc ar aizrautību gaidīju iespēju iepazīties ar valsti, kurā dzimuši mani vecvecāki, kā arī izdevību uz īsu brīdi iegriezties Gīsenē, Vācijā, vietā, kur es pats biju dzimis, kamēr mans tēvs dienēja ASV bruņotajos spēkos.
Lidojums no Atlantas, ASV, bija vienmuļš, taču, kad mēs nolaidāmies Štutgartē, Vācijā, pilots mums paziņoja, ka lidmašīnai ir tehniskas problēmas, tāpēc tai nebūs iespējams veikt atlikušo ceļu līdz Budapeštai. Tā vietā visus pasažierus pārveda uz Frankfurti, kur noorganizēja citu reisu.
Es nekad nebiju juties tik vientuļš. Autobusā, braucot uz Frankfurti, es knapi spēju atpazīt kaut vārdu, klausoties kā apkārtējie runā tekošā vācu valodā. “Kā es uzzināšu, kā nokļūt reisā uz Budapeštu?” es domāju. “Kā gan mans onkulis uzzinās, kad es ieradīšos Budapeštā? Ja viņš tur nebūs, ko tad es darīšu? Es taču nemāku arī ungāru valodu!”
Kā jau jūs varat to iedomāties, mana pirmā ārzemju pieredze darīja mani nemierīgu. Laika gaitā visas manas raizes un rūpes tika atrisinātas. Es pievirzījos tuvāk citiem angliski runājošiem ceļotājiem; kopējiem spēkiem mēs spējām atrast norādes par to, kura lidsabiedrība piedāvā mums nepieciešamo lidojumu, un, kad mēs ieradāmies Budapeštā, mans Amerikā dzimušais onkulis, kurš tekoši pārvaldīja ungāru valodu, gaidīja mani, neskatoties uz to, ka kavējos vairākas stundas.
Vai jūs esat kādreiz piedzīvojuši ko tamlīdzīgu? Varbūt tas nebija saistībā ar ceļošanu, bet gan ar kādu svarīgu projektu darbā, kad jutāties pilnīgs izolēti no apkārtējiem, bez neviena, kam varētu prasīt palīdzību. Vai jums bija personīgas dabas sarežģījumi, kā, piemēram, strīdi jūsu laulībā, slimīgi bērni, nospiedošas finansiālās problēmas vai karjeras krīze. Kā jūs tad jutāties? Un ko jūs darījāt, lai labotu šo situāciju?
Es esmu uzzinājis, ka Bībele piedāvā labus risinājumus tam, ko darīt šādos momentos, kad esam “pilnībā vientuļi”:
Jūs nekad neesat pavisam vieni. Mēs varam būt pūlī starp tūkstošiem cilvēku un tāpat justies pilnībā vieni. Mēs varam neredzēt nevienu pazīstamu seju, taču Dievs Viņa sekotājiem ir apsolījis, ka, lai kur viņi dotos, Viņš vienmēr būs ar tiem. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku” (Jesajas 41:10).
Dievs jūs nekad nepametīs. Dzīves laikā mums neizbēgami nākas saskarties ar nenoteiktību, dažreiz par ar šausmām. Taču Dievs sola palikt ar Viņa bērniem, lai vai kādi būtu apkārtējie apstākļi. “Esiet stipri un droši! Nebaiļojieties un nebīstieties no viņiem. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, Viņš iet ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs” (Piektā Mozus grāmata 31:6).
Mēs nekad nevaram izvairīties no Dieva klātbūtnes. Ir tāds teiciens: “Tu vari bēgt, bet tu nevari paslēpties.” Bībele apgalvo, ka tas saistībā ar Dievu ir patiess. Mēs varam būt apmaldījušies lielā, nepazīstamā pilsētā, būt vientuļi viesnīcas numuriņā vai justies nomākti darbā, taču, lai vai kur mēs arī būtu, Dievs sola, ka Viņš būs ar mums. “Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.” (Psalmi 139:7-10).
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 / www.cbmc.lv.
