Pirms neilga laika brīvdienās skatoties sporta pārraidi televīzijā, es skaidri saskatīju vienu lietu - jāspēlē ir visu spēles laiku, vienalga vai tie ir četri periodi kā amerikāņu futbolā vai NBA basketbolā, divi puslaiki kā koledžu basketbolā vai futbolā, vai 18 bedrītes golfā. Ir labi iegūt pārsvaru spēles sākumā, bet jums tomēr jāturpina spēlēt visu spēli.
Biežāk jā nekā nē spēles noslēdzošā daļa ir ļoti svarīga. Šajā spēlē es vēroju, kā sāncenši spēles izskaņā nonāca pie izšķirošā rezultāta tikai divas sekundes pirms laika beigām. Kad viena komanda „izrāva” uzvaru, kad jau šķita zaudējuši, kļuva ļoti skaidrs, ka pat divas pēdējās sekundes ir galēji būtiskas.
Esmu iegājis 7-tajā gadu desmitā. Lai kā jūs uz to skatītos, būtu diezgan precīzi teikt, ka esmu savas dzīves ceturtajā periodā, it īpaši manu produktīvo gadu ceturtajā ceturksnī. Laiku pēc 80 gadiem varētu definēt kā papildlaiku. Sākot 61. dzīves gadu es noteikti esmu sācis ceturto periodu. Tomēr vienkārši vērot, kā rit laiks, jeb vilcināt spēles laiku šķiet nepraktiski un nesportiski, pat neskatoties uz to, ka ,vēlos domāt, esmu iekrājis labu pārsvaru.
Daudzi mana vecuma cilvēki vēro pulksteni, prātojot par finiša sasniegšanu. Tas ir gadījumā, ja viņi jau nav padevušies. Dīvainākais ir tas, ka es jūtos tikpat labi kā vienmēr. Es neesmu noguris, es jūtos radošāks un zinošāks kā jebkad agrāk. Iespējams, šis varētu būt īstais laiks pārskatīt „spēles plānu”, izdarīt labākas izvēles, vai arī turpināt spēlēt, it kā spēles iznākums vēl nebūtu zināms, vai arī vienkārši ļaut laikam ritēt? Es tā nedomāju.
Bībeles Jaunajā Derībā apustulis Pāvils lieto analoģiju ar skrējienu sacīkstēs. Viņš uzsver, cik svarīgi ir skriet distancē līdz galam. 1. vēstulē Korintiešiem 9:24, viņš raksta: “Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat.”
Šķiet mums liekas, ka līdzīgi kā braucot ar auto, kādā momentā mēs varam savā dzīvē izņemt no ātruma un neitrālajā ripot līdz finišam, un joprojām uzvarēt sacīkstēs. Tā ir salīdzinoši jauna ideja, kura radusies tikai 19. un 20. gadsimtā.
Vācija bija pirmā valsts, kura 1880. gadā ieviesa pensionēšanos. Šobrīd daudzi, ja ne vairums cilvēku industrializētajās valstīs to uzskata par pamattiesībām. Turpināt strādāt vai nē ir personīga izvēle. Tomēr mums jāturpina kalpot Kungam un citiem pēc savām spējām, cik ilgi vien iespējams.
Vēstulē Filipiešiem 3:14, Pāvils saka: “Es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” Pāvils saprata, ka šajā dzīves punktā sacīkste nav beigusies, un viņš bija gatavs turpināt, kamēr „spēle” – dzīve uz zemes - būs beigusies.
Es esmu iecerējis spēlēt, cik ir manos spēkos līdz beigu svilpei, sirēnai, bazūnei vai kāds nu būs tas beigu signāls. Galu galā mēs esam to parādā treneriem, savai komandai un sev. Jeb, sakot savādāk, savai ģimenei, draugiem, darbiniekiem, kolēģiem un citiem, kuri paļaujas uz mums. Tas ir tas, kāpēc mēs esam nolikti šeit – spēlēt spēli līdz beigām.
Autors: Džims Matis
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 / www.cbmc.lv.
