Katru gadu arī mūsu valstī maija mēneša otrajā svētdienā tiek atzīmēta Mātes un līdz ar to Ģimenes diena. Ar ko šī diena ir tik īpaša? Mātes dienā oficiālā valsts un arī ģimenes līmenī tiek uzsvērtas mātes, kā bērna dzīvības devējas, viņa personības veidotājas un audzinātājas sevišķā nozīme.
Bērns gan piedzimst, bet, lai viņš izaugtu un saņemtu nepieciešamo mīlestības pilno uzmanību, informāciju un aprūpi, ir vajadzīga uzticama ģimene. Tur, kur tas iztrūkst, mēs ieraugām izpostītas ģimenes, fiziskas, emocionālas un garīgas ciešanas, nelaimīgus bērnus – bāreņus un bezatbildīgus vecākus. Šādā gadījumā cieš visi – sabiedrība, paši vecāki, bet visvairāk bērni, jo viņi šo negatīvo pieredzi un tās radītās sekas nodod tālāk saviem bērniem.
Tas ir saprotams, ka cilvēka iedzimtā tieksme ir piederēt, t.i., būt piederīgam, kā arī tas, ka viņam kaut kas pieder. Pretējā gadījumā viņš sajūtas nelaimīgs, atstāts, atstumts un viens. Padomāsim, kā var justies nemīlēts bērns, nepieņemts cittautībnieks vai nonicināts bezpajumtnieks, no kura visi novēršas? Kā var justies sirmgalvji vecāki, kuri par savas atdotās dzīves devumu no bērniem saņem pretī cietsirdību un ignorējošu vienaldzību tad, kad pienācis grūtais brīdis?
Tas ir traģiski, ja kāds apliecina, ka neesi nevienam vajadzīgs. Un tas ir normāli, ka bērnam ir vajadzīgs māte un tēvs – ģimene, ka cilvēkam ir vajadzīgas sabiedrība, ir vajadzīgas siltas draudzīgas attiecības, kas dod iespēju vispusīgai izaugsmei. Fiziski, emocionāli un garīgi vesela, ģimene nozīmē pozitīvi orientētu sabiedrību, kur tēvi un mātes pilda ar visaugstāko atbildību savus pienākumus. Sabiedrības atveseļošana var iesākties tikai ar tās pamatšūnu – ģimeni, ar tās stiprināšanu, ar patiesu, pašaizliedzīgu attiecību izveidošanos uz nesavtīgas mīlestības pamata.
Cik pavisam savādāks būtu cilvēku, mūsu visu stāvoklis fiziskā, emocionālā, garīgā un pat materiālā ziņā, ja tiktu praktiski īstenoti droši un pārbaudīti principi ar mērķi – visu to, ko gribam, lai citi mums dara, to mēs vispirms darām viņiem. Tas nozīmē sniegt mīlestību, jo dodot iegūstam, bet savtīgi paturot – zaudējam.
Pateicība visiem tiem uzticīgajiem vecākiem, pašaizliedzīgajām mātēm un vecmāmiņām, kuras patiesi rūpējas par savu bērnu, mazbērnu vispusīgajām vajadzībām, kuras nes lielus upurus audzinot mazuļus un sniedz sabiedrībai zinātkārus, mērķtiecīgus un godīgus jaunos pilsoņus. Pateicība tiem, kuri labprāt uzņemas lielās rūpes par bāreņiem un par ļoti slimiem bērniem. Tas ir cēls un augsti vērtējams darbs.
Jo vairāk mēs skatīsimies uz pozitīvo un iegūsim pozitīvās domāšanas ieradumu, jo padarīsim savu un citu dzīves gaišākas! Cik tas ir svarīgi šodien!
Lasīju kādas mātes, kristietes, atziņas, kas liek nopietni pārdomāt katrai mātei un katram cilvēkam: “Neviens cits darbs nevar svarīguma ziņā līdzināties mātes darbam. Viņai nav kā māksliniekam jāuzglezno skaists stāvs uz audekla, ne arī kā skulptūra jāizkaļ no marmora. Viņai nav kā rakstniekam jāizteic cēlas domas vārdos, ne arī kā mūziķim skaistas jūtas jāizsaka melodijā. Viņai ar Dieva palīdzību cilvēka dvēselē jāizveido Dieva attēls. Māte, kas to sapratīs, savas izdevības uzskatīs par nenovērtējamām. Viņa nopietni centīsies kā savā personīgajā raksturā, tā visās audzināšanas metodēs saviem bērniem atklāt visaugstākos ideālus.”
Mūsu mātēm un ģimenēm uzmanība, atbalsts un cieņa ir vajadzīga ne tikai vienu dienu, bet visas dzīves garumā, lai tā būtu piepildīta ar dziļu pateicību, ar prieku strādāt un dzīvot.
“Godini savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.” (2.Moz.20:12).
Ar sveicienu visām mātēm un vecmāmiņām – mācītājs A.Jākobsons.
