Policijas virsnieks mani apstādināja, jo es braucu ar ātrumu 90 km/h atļauto 56 km/h vietā. “Kā es tā varēju?” jautāju sev. Bet tas bija vienkārši – es dzīvoju savu dzīvi par ātru.
Es biju ceļā uz darbu un domāju par gaidāmo ceļojumu uz valsti citā pasaules malā. Manas domas bija intensīvi safokusētas uz braucienam nepieciešamo un darbiem, kurus jāpaspēj izdarīt pēdējā dienā pirms došanās ceļā. Rezultātā es nepievērsu pietiekamu uzmanību mašīnas vadīšanai un ceļu satiksmes noteikumiem.
Pat tad, kad mani apturēja policists, es biju tik pārliecināts par savu nevainīgumu, ka jautāju viņam: „Vai ir kāda problēma?”
Cik viegli man ir pārsniegt ātrumu dzīvē, esot paviršam pret apkārt notiekošo. Vēl nepatīkamāk ir tas, cik viegli man ir dzīvē steigties, neievērojot apkārtējos cilvēkus. Pārāk bieži mani ģimenes locekļi, draugi un cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība ir aizmirsti un neievēroti, ziedoti manai aizņemtībai ar apņēmību „izdarīt labi”. Jēzus par to runāja līdzībā par labo samarieti (Lūkas 10:25-37).
Šīs līdzības paradokss slēpjas faktā, ka nicinātais samarietis, persona, kura izstumta no sabiedrības, parādīja mīlestību uz savu tuvāko, bet priesteris un levīts, abi ar dziļām Rakstu un Dieva likumu zināšanām, to neizdarīja.
Iespējams, ka stāstā nav atspoguļoti daudzi papildus faktori, kuri izraisīja viņu nevērību, tomēr tie nevar būt par attaisnojumu palīdzības nesniegšanai. Līdzīgi man, priesteris un levīts, iespējams, bija koncentrējušies uz lietām ārpus tuvējās apkārtnes, nevis acīmredzamām un neatliekamām vajadzībām un šā mirkļa problēmām. Pārņemti ar domām par citām lietām, viņi pagāja garām, nevēloties palīdzēt vai pat nenojaušot ievainotā cilvēka bēdīgo stāvokli.
Šī problēma tomēr nepiemīt tikai rūpju pārņemtiem reliģiskajiem līderiem. Mēs regulāri piedzīvojam šādas situācijas darbā, mājās, mūsu draudzēs. Mūsu kolēģis, iespējams, cīnās ar „degošiem” termiņiem, bet mēs pat neuzklausām viņu vai nepalīdzam ar padomu. Mūsu dzīvesbiedram vai bērniem nepieciešama uzmanība, bet mēs savā izklaidībā viņus ignorējam.
Dievs mums katru dienu dod vairākas iespējas. Vai mēs esam aizrāvušies ar steidzamām aktivitātēm, kuras pilnībā piesaista mūsu uzmanību tā, ka šīs iespējas pat nepamanām? Nepalaidīsim garām tās bagātības, kuras Dievs mūsu dzīvēm vēlas piešķirt šonedēļ, pat ja pirmajā brīdī tās šķiet sagādā tikai neērtības. Patiesībā tās var izrādīties kā īpašas svētības.
Vēl viena lieta – atcerieties ievērot noteikto ātrumu – maksa par ātruma pārsniegšanu ir augsta!
(Autors: Bobs Snaiders)
