“Dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību Tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos...” (Atklāsmes 4:9)
Saskaņā ar šo rakstu vietu, viena no debesu dzīves iezīmēm ir pateicība. Iespējams, tiem, kas ir pieraduši, ka viņiem ir viss, kas nepieciešams, to būs grūti saprast. Mums drīzāk ir tieksme sūdzēties par kādas nelielas ērtības trūkumu, nekā pateikties par daudzajām lietām, kas mums jau ir dotas. Mums ir nepieciešamas pārmaiņas attieksmē. Atšķirība starp pateicību un sūdzību vairāk slēpjas mūsu skatījumā, nevis faktos. Es jums to nodemonstrēšu.
Kā vīram man dažreiz uznāk dusmas, ka sieva naktī piesavinās visu segu. Kādēļ gan es neļauju vēsumam atgādināt, ka jābūt pacietīgam, ka viņa atrodas man blakus, nevis kaut kur prom, pie kāda cita? Kā tēvs es bieži sadusmojos, kad esmu palūdzis vienam no bērniem iztīrīt istabu, bet viņš sēž un skatās televīziju. Kādēļ man neienāk prātā pateikties, ka mans bērns ir mājās, nevis klaiņo kaut kur pa ielām?
Kad pienāk laiks maksāt nodokļus, es sūdzos par to, cik daudz naudas aiziet nodokļos, bet vai man nevajadzētu būt pateicīgam, ka es nopelnu pietiekami, lai man būtu no kā šos nodokļus samaksāt? Kad manu bērnu draugi pēc kādas ballītes atstāj aiz sevis nekārtību, es bieži varu ātri sadusmoties, bet vai labāk nebūtu pateikties, ka maniem bērniem ir draugi un ka viņi pietiekami uzticas man un manai sievai un ved tos uz mājām?
Pirms pāris dienām es sūdzējos, ka drēbes palikušas nedaudz par mazu, bet kādēļ man neienāca prātā pateikties, ka man ir pietiekam daudz pārtikas? Redziet, atšķirībā starp sūdzēšanos un pateicību galvenokārt rodama attieksmē!
Kad ir nepieciešams nomazgāt mājā logus, nopļaut zāli vai salabot kādu cauruli, man tiek atgādināts būt pateicīgam, ka man ir mājas. Kad dzirdu daudzās sūdzības par valdību, es varu pateikties, ka valstī, kurā mēs dzīvojam, mums ir dota vārda brīvība. Kad vienīgā brīvā vieta mašīnu stāvvietā ir tās tālākajā galā, es varu būt pateicīgs, ka spēju staigāt un ka man vispār ir mašīna. Kad rēķins par apkuri ir lielāks, nekā parasti, es varu būt pateicīgs, ka man ir silti.
Kad dāma, kas baznīcā sēž man aiz muguras dzied nepareizi, es varu būt pateicīgs, ka es varu dzirdēt. Kad redzu netīras veļas kalnu, kas jāmazgā un jāgludina, es varu būt pateicīgs, ka man ir apģērbs. Kad dienas beigās man sāp visi muskuļi, es varu būt pateicīgs, ka spēju smagi strādāt. Kad no rītiem iezvanās modinātājs, es varu būt pateicīgs, ka joprojām esmu dzīvs.
(Džons Paulīns, “Atklāsmes grāmata ikdienas pārdomām un lūgšanām”)
