„Aklo farizej, šķīstī pa priekšu kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta!” (Mateja 23:26)
Kad velns tuvojas, lai mūs kārdinātu, viņš neklauvē pie durvīm un nesaka: „Labrīt! Es esmu velns, un šodien atnācu tevi kārdināt.” Viņš zina, ka tas nedarbojas. Ja viņš tā darītu, tad mēs viņam sacītu: „Par tevi jau esam daudz dzirdējuši. Nemaz nepūlies!” Un aizcirstu viņam deguna priekšā durvis.
Tāpēc viņš ierodas pie mums, izmantodams mūsu vājības un grūtības. Viņš zina, ka vislabākais kārdināšanas veids ir pievērst mūsu uzmanību savām kļūdām un vājībām, lai mēs censtos tās pārvarēt paši, nevis meklētu Jēzu un paļautos uz Viņa spēku. Ir liela atšķirība starp ticības cīņu, uz kuru mūs aicina Bībele, un cīņu pret grēku. Ja savā spēkā mēģināsim cīnīties pret grēku un velnu, kauja būs vienmēr zaudēta.
Jēzus farizejiem norādīja, kādā virzienā viņiem vajadzētu pūlēties. Viņš paskaidroja, ka, ja viņi šķīstīs iekšpusi, tad arī ārpuse būs šķīsta. Tā ir viena no vissvarīgākajām patiesībām jautājumā par to, kā dzīvot kristīgu dzīvi.
Ir ļoti svarīgi saprast, kādā virzienā vajadzētu vērst savas cilvēcīgās pūles un kādā virzienā tām nebūs nekādu panākumu. Mums ir dots padoms, ka, ja ticības cīņai atdosim visu savu gribasspēku, tad arī uzvarēsim, (sk. „Liecības draudzei”, 5. sēj., 513. lpp.) Kas ir ticības cīņa? Tā ir personīgu attiecību veidošana ar Dievu, cenšoties katru dienu atlicināt laiku, lai vairāk iepazītos ar Kungu Jēzu.
Ja savas pūles un enerģiju atdosim šajā virzienā, tad Jēzus cīnīsies pret grēku un velnu mūsu vietā, kā Viņš to ir apsolījis. „Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurēm, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Krista atnākšanai. Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” (1. Tes. 5:23, 24)
„Cilvēks nespēj izglābt pats sevi, bet cīņu viņa vietā izcīna Dieva Dēls un nostāda viņu drošībā, piešķirot viņam Savas dievišķās īpašības. Un ar Kristus taisnības pieņemšanu viņš kļūst par dievišķās dabas līdzdalībnieku. Viņš var ievērot Dieva baušļus un dzīvot.” (E. G. Vaita „Review and Herald”, 1898. gada 8. februāris)
(Autors: Moriss Vendens)
