„Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1. Korintiešiem 3:11)
Jēzus stāstīja par kādu gudru vīru, kurš savu namu cēla uz klints. „Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.” (Mat. 7:25) Tālāk līdzībā minēts arī kāds dumjš vīrs, kurš savu namu cēla uz smiltīm. „Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (27. p.)
Ievērojiet, ka šis nams nemainīja savus pamatus. Tas sabruka. Arī mūsu dienās ir krīzes ar vēju, plūdiem un lietu – traģēdiju, nelaimju un sāpju krīzes, kas ienāk mūsu dzīvēs. Tikai krīzes laikā atklājas, kas mēs īsti esam, un nevis tikai izskatāmies.
Kristietībā pastāv zināmas garīgās šizofrēnijas briesmas, kad cilvēks var izskatīties labs no ārpuses, bet no iekšpuses būt slikts. To mēs varam redzēt arī Jēzus mācekļu vidū – bija kāds, kurš izskatījās labs, tikpat uzticams kā pārējie, bet, kad pienāca krīze, tūlīt kļuva redzama atšķirība. Jūda spēja izdzīt velnus un dziedināt slimos. Viņš bija viens no Jēzus tuvākajiem līdzstrādniekiem. Bet, pienākot krīzei, atklājās, ka iekšēji viņš ir pavisam cits cilvēks.
Mežā jūs varat vērot kādu koku. No ārpuses tas izskatās labs, bet iekšpuse ir izpuvusi. Neviens to nezina – kamēr, vētrai plosoties, tas nogāžas zemē. Vētra nevar koku izmainīt, lai tas nebūtu sapuvis. Vētra arī neliek kokiem pūt. Vētra tikai atklāj koka patieso stāvokli.
Tā tas notiek, kad saceļas vētra. Nams nemaina savus pamatus. Nams sabrūk. Ja tas nav uzcelts uz klints pirms plūdiem, tad plūdos tas sabrūk – vienmēr. Tas ir vienkārši. Krīze nevienu nepārvērš. Ja vēlamies iegūt ticību, kas izturētu dzīves vētras, tad šī ticība jāizkopj, personīgi iepazīstoties ar Kristu, pirms uzbrūk krīze. Pastāvēs vienīgi tāds nams, kas jau pirms vētras būs nopamatots uz Klints.
(Autors: Moriss Vendens)
