Mums katram ir savas ambīcijas un centieni. Daži vēlas sasniegt augstus administratīvos amatus vai iegūt ievērojamas vadošās pozīcijas. Citi dod priekšroku uzņēmējdarbībai un cer kādu dienu vadīt savu uzņēmumu. Tāpat ir cilvēki, kuru mērķi ir taustāmas formas – materiālie labumi vai atalgojums.
“Vienalga kas, ja vien tas dara jūs laimīgāku,” iespējams teiks daži. Un mēs cenšamies laimi definēt saskaņā ar savām vēlmēm. Tādēļ mani ļoti ieintriģēja Alberta Šveicera vācu-franču filozofa un ārsta sacītais: „Es nezinu, kāds būs jūsu liktenis, bet vienu lietu es zinu – tas viens starp jums, kurš būs patiesi laimīgs, būs tas, kurš domās par citiem un atradīs, kā kalpot.”
Cik daudzi no mums savas ambīcijas veido saskaņā ar iespēju kalpot citiem? Mēs varam iedomāties dažus izņēmumus, tādus kā māte Terēze un arī Šveicers, kurš uzbūvēja slimnīcu un izveidoja medicīnas pakalpojumu tīklu centrālās Āfrikas rietumos 20 gs. sākumā. Bet tagad 21. gs. sākumā viedoklis par laimes atrašanu kalpošanā citiem šķiet ir pretējs vispār pieņemtajai domāšanai, it īpaši prasīgajā un nepiedodošajā biznesa un profesionālajā vidē, kurā daudzi no mums pavada darba stundas.
Vispirms mēs atvairām šo ideju – sasniegt laimi, kalpojot citiem, kā muļķīgu ideālismu. Tomēr ir brīži, kad mūsu dzīvi uzlabo citu nesavtīgums: skolotājs, kurš velta īpašu laiku un uzmanību; kolēģis, kurš brīvprātīgi piedāvā palīdzību; boss, kurš investē laiku un enerģiju, lai mūs vadītu kļūt prasmīgākiem un produktīvākiem, galu galā kļūstot vērtīgākiem uzņēmumam.
Bībelē Jēzus bieži runā par kalpošanu citiem. Tā sauktais „Zelta likums” nāk no Viņa deklarācijas: “ Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat dariet viņiem” (Lūkas 6:31). Vēlāk Jēzus atgādināja pamācību no Vecās Derības, kad garīgajiem līderiem teica: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (3.Mozus grāmata 19:18, Lūkas 10:27).
Mēs novērtējam, ja attieksme pret mums ir godīga un taktiska. Tādēļ pret citiem mums jāizturas līdzīgi. Tomēr daudzos gadījumos tas nenāk pats no sevis. Jābūt iepriekšējam nodomam, vēlmei koncentrēties uz citu cilvēku vajadzībām. Viens no uzņēmumiem, kurā kādreiz strādāju, to nodrošināja, nosakot uzņēmuma „vērtību” sarakstu. Tas iekļāva sekojošo paziņojumu: „Mēs meklējam citos to labāko un uzlūkojam katru personu kā unikālu individualitāti. Savstarpējos darījumos mēs izturēsimies viens pret otru ar cieņu, respektu, apdomu un iecietību.”
Lūk, vēl daži bibliski principi, kurus vērts pārdomāt saistībā ar kalpošanas citiem svarīgumu:
Stādi citus pirmajā vietā. “Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām” (Filipiešiem 2:3-4).
Dzīvo saskaņā ar Kristus raksturu. “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs” (Filipiešiem 2:5-7).
Kalpo Dieva spēkā. “… mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta.” (Romiešiem 7:6).
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv.
