Mūsdienu biznesu varētu aprakstīt kā nerimstošu „dzīšanos pēc ieguvuma”: iegūt klientus, iegūt tirgus daļu, iegūt pārsvaru pār pretiniekiem. Ikdienas akciju tirgus pārskati nosaka ieguvumus un zaudējumus. Protams, laikā, kad ekonomiskā lejupslīde ir ievilkusies un kad nav saskatāmas arī nekādas nozīmīgas izmaiņas, ir daudzi, kas neko nav ieguvuši. Vai nu tas ir saistīts ar darba vietas zaudējumu un masveida atlaišanām, problēmām ar hipotekārajiem kredītiem, vai jebkādu kredītu veidu, vai ar nozīmīgiem zaudējumiem investīcijās – vai arī jebkādas šo iemeslu kombinācijas dēļ – gan atsevišķiem cilvēkiem, gan ģimenēm ir pamatīgi jāpiepūlas, lai tikai pildītu savas finansu saistības.
Iespējams, ka tagad būtu labs laiks biznesa un profesionālajiem līderiem visā pasaulē pārdomāt tā saukto „Zelta likumu.” Jūs, iespējams, atceraties, ka tas sākotnēji parādījās Bībeles Jaunajā derībā, kad apustulis Pāvils citēja Jēzu, kurš teica, “Svētīgāk ir dot nekā ņemt” (Apustuļu darbi 20:35).
Lai arī daži ciniķi mums šodien teiktu, ka „Zelta likums” ir pārveidots tā, lai tas nozīmētu: „Tas, kuram pieder zelts, nosaka likumus,” tā pamatprincips vēl joprojām ir pareizs – pat mūsdienās, kad materiālisms un patēriņa filozofija praktiski dominē sabiedrībā. Devība šķiet izņēmums, nevis likums. Taču ir kaut kas neparasts, pat paradoksāls patiesībā, ka došana bieži ir vairāk labumu un atlīdzību nesoša, nekā ņemšana.
Tas varētu būt tas, ka katru reizi, kad mēs dodam, ne tikai citi saņem ilgi gaidīto palīdzību, saņemam arī mēs – apmierinājumu no apziņas, ka mums ir tie kanāli, caur kuriem šī palīdzība nāca. Šķiet, ka dodot mēs iegūstam (šeit atkal parādās šis vārds – ieguvumi). Klāt ir arī izpratne, ka mēs nebūtu spējuši sasniegt savus panākumus vienatnē, ka visa ceļa garumā mēs esam saņēmuši palīdzību no citiem cilvēkiem. Piedāvāt citiem palīdzību – vai nu taustāmu resursu formā, vai kā laiku, kā padomu, vai kā iedrošinājumu – ir viens no veidiem, kā atmaksāt devīgumu, kuru esam saņēmuši mēs.
Bībelē par došanu un devīgumu ir teikts vēl daudz vairāk, šāda informācija ir jo sevišķi jēgpilna laikā, kad mums apkārt esošās vajadzības šķiet daudz akūtākas un stiprākas, nekā tās jebkad ir bijušas. Šeit ir daži piemēri:
Devīgums ir pareizs. Darbavietā mēs bieži apspriežam to, „kas ir pareizi”. Ir skaidrs, ka darīt labu citiem, kad mums ir tāda iespēja, ir pareizi – un mums ir lielas iespējas no šāda ieguldījuma saņemt lielas dividendes. “Ko taisnīgie vēlas, tam būs visnotaļ laimīgi piepildīties, bet bezdievīgo cerība izvērtīsies nelaimē. Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks. Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, arī pats kļūs veldzēts” (Salamana Pamācības 11:23-25).
Devīgums veicina labo. Devīga došana rāda stipru un pozitīvu piemēru, kā vajadzētu izturēties citiem. „Labi tam cilvēkam, kas ir žēlsirdīgs un labprāt aizdod, viņš tiesā panāks savu taisnību …. Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienumēr …” (Psalmi 112:5, 9).
Devīgums pagodina Dievu. Mīlestība un līdzjūtība ir atrodamas Dieva rakstura sirdī, un kā gan labāk atspoguļot viņa raksturu, kā dodot no resursiem, kurus uzkrāt Viņš jums ir devis iespēju? “Kas vājajam dara pāri, tas nonievā viņa Radītāju, bet, kas par grūtdieni apžēlojas, tas godā Dievu” (Salamana Pamācības 14:31).
Devīgums atspoguļo mūsu cerību. Vai mēs uzticamies lietām, kas var viegli tikt pazaudētas, vai Dievam, no kura nāk viss, kas mums ir apkārt? “Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību” (1. Timotejam 6:17-19).
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv
