Vai esat kādreiz ilgu laiku veltījuši pārdomām par to, kā paveikt kaut ko būtisku savā dzīvē - apgūt kaut ko jaunu, turpināt izglītību vai veikt noteiktus soļus, lai noslīpētu profesionālo meistarību – taču galu galā jums kaut kā nav izdevies neko uzsākt?
Vai arī esat domājuši izdarīt kaut ko kāda cita labā - aizsūtīt kādu iedrošinājuma vēstuli, ielūgt pusdienās vai uz kafiju, vienkārši tuvāk iepazīties, piezvanīt studiju biedram vai draugam, ar kuru sen neesat runājušies?
Ja varat atbildēt apstiprinoši uz kādu no iepriekšējiem jautājumiem, jūs neesat viens. Mēs visi agrāk vai vēlāk esam bijuši pilni ar labiem nodomiem, kuri nav realizējušies. Dažkārt sekas ir nenozīmīgas. Kādu dienu mēs noteiksim: “Būtu labi, ja es būtu to izdarījis…,” un vienkārši paraustīsim plecus, zinot, ka iespēja pagājusi.
Tomēr citu reizi zudusī iespēja var atstāt dziļu nožēlu. Mēs izvēlējāmies nepareizu risinājumu izšķirīgā brīdī un tagad ir par vēlu ko mainīt. Labi nodomi var mūs vadīt uz greizu ceļu. Pārfrāzējot veco teicienu par ceļu uz nekurieni, kurš bruģēts ar labiem nodomiem, rakstnieks Aldous Hakslijs ir teicis: „Tas nav tikai bruģēts ar labiem nodomiem, bet tam ir arī no tiem veidotas sienas un jumts. Jā, un arī mēbeles.”
Arī Bībeles sarakstītājiem bija līdzīgas problēmas. Iespējams, vislabāk to aprakstījis apustulis Pāvils: “Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru…. Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais.” (Romiešiem 7:15, 21)
Ja tas ir tā – ka pat vismotivētākie cilvēki, kurus varam iedomāties, cīnās ar nespēju realizēt labākos nodomus - kā lai mēs to spējam? Vai ir vienkārši jāpadodas, pieņemot nespēju piepildīt augstus mērķus?
Uz šo jautājumu nav vienkārša atbildes. Iespējams, labākais, ko darīt, ir pārvērst labos nodomus taustāmos mērķos ar darbības plānu to realizēšanai.
Kādreizējā Apvienotās Karalistes premjerministre Margareta Tečere izteica šādu piezīmi: “Neviens neatcerētos Labo Samarieti, ja viņam būti vienīgi labi nodomi; viņam bija arī nauda.” Viņai bija taisnība. Ieraugot laupītāju savainoto upuri un nodomājot: “Kādam kaut kas ir jādara,” Labais Samarietis no Jēzus Kristus stāstītās līdzības, nolēma būt šis “kāds” un veica nepieciešamās darbības, lai cietušo glābtu. (Lūkas ev. 10:25-37)
Arī provizorisks zaudējumu aprēķins, kas radīsies, ja nerealizēs labos nodomus, var palīdzēt. Jēzus uz to norādīja Saviem sekotājiem: “Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai?” (Lūkas 14:28)
Bībele arī stāsta par stingru brīdinājumu. Nerīkošanās saskaņā ar labu nodomu nav tikai iespējas izniekošana. Patiesībā tā ir grēkošana: “Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēkaba 4:17)
Autors: Roberts Dž. Tamasi
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2014 / www.cbmc.lv.
